Slavenais ārsts un filozofs Filips Aureols Teofrasts Bombasts fon Hohenheims vēsturē pazīstams ar vārdu Paracelzs (augstāk par Celzu). Par filozofu Celzu nav zināms daudz, un nav skaidrs, kāpēc ārsts no senās Hohenheimu dzimtas sevi uzskatīja “augstāku” par filozofu un kāpēc viņš sev izdomāja tādu īpatnēju pseidonīmu.
Celzs bija kristiešu galvenais kritizētājs, dzīvoja mūsu ēras 2.gadsimtā. Kristiešus uzskatīja par galvenajiem jebkuras valsts ienaidniekiem, kritizēja mācību… Paracelzs, tieši otrādi, bija ticīgs cilvēks, kaut arī balstījās vairāk uz prasmēm un zināšanām nekā uz ticību. Tā kā viņš bija ārsta dēls, jau līdz 16 gadu vecumam viņš saņēma labu mājas medicīnisko izglītību. Un tad sakās ceļojumi. Sākumā Eiropas universitātes, tad prakse Ziemeļamerikā, Palestīnā. Leģendas vēsta, ka zinātnieks esot bijis arī Lietuvā, Krievijā un pat tatāru gūstā. Visur, kur tikai Paracelzs pabija, viņš apguva tautas medicīnas pamatus, tradicionālos medikamentus, slimības… Viņam bija 34 gadi, kad viņš atgriezās dzimtenē un kļuva par ārstu Bāzeles pilsētā. Visa viņa turpmākā dzīve — veco uzskatu par medicīnu laušana un visu iespējamo novitāšu ieviešana. Viņš aizsāka medicīnas pasniegšanu ne latīņu valoda, kā tas bija pieņemts, bet gan vācu valodā. Mā- cības ātrāk un pamatīgāk “nogulsnējās” universitātes studentu galvās, tomēr skauģu intrigas slavenajam ārstam ātri vien lika aiziet no universitātes.
Slava par prasmīgo ārstu izplatījās pa visu Eiropu. Apbrīnojami, bet līdz ar ienaidnieku skaitu auga arī atbalstītāju skaits. Galvenie ienaidnieki — “vecā rūdījuma” ārsti… bija neapmierināti, jo daudzi viņu klienti gāja prom, lai ārstētos pie Paracelza. Kas tad tāds nebijis bija jaunā ārsta metodēs? Pirmkārt, Paracelzs, balstoties uz saviem vērojumiem, izveidoja zelta likumu — līdzīgu ārstē ar līdzīgu. Šis līdzības princips ir mūsdienu homeopātijas pamatā. Viņš klaji uzstājās pret viduslaiku metodēm medicīnā, kad ārstēšanas metodes ir stingri reglamentētas, aprakstītas “seno” darbos un nav piemērotas katra pacienta individuālajām īpatnībām. Viduslaiku sholastikai viņš pretstatīja novērošanas un pieredzes metodi. Paracelzs pirmais sāka izgatavot ekstraktus no augiem, saknēm utt. Tieši viņš lika pamatus mūsdienu farmakoloģijai, par zālēm izmantojot ķīmiskus savienojumus attie- cīgā daudzumā. Tieši viņš vienā no saviem darbiem uzrakstīja: “Viss — inde, viss - zāles; gan vienu, gan otru nosaka daudzums.” Paracelzs izveidoja vakcīnas prototipu pret mēri, bet tā arī nemācēja izprast tās lietošanas principu… 16.gadsimta vidū (Paracelza aktīvā darbība) viņš ārstēja tūsku, elefantiāzi, lepru, podagru un vairākas citas slimības, kas tika uzskatītas par neārstējamām… Tieši Paracelzs pirmo reizi aprakstīja ogļraču profesionālās slimības — silikozes — iemeslus un ārstēšanas gaitu. Zinātniekam regulāri nācās ceļot no vienas vietas uz citu. Un par iemeslu tam bija neiedomājami strīdīgs raksturs un “asa mēle”. Paracelzs pūšļotājam tieši sejā teica visu, ko domāja, bet starp tiem bija tik daudz “kolēģu” …Ārsta “kolēģi” atriebās viņam viszemiskākajā veidā — viņi izplatīja par viņu pazemojošas baumas — viņš ir avantūrists, nemākulis un naudaskārs… Tomēr tas nekādi nevarēja ietekmēt tautas balsi. Cilvēki viņu uzskatīja par brīnumdari, burvi, svēto. Pret viņu pretenzijas bija arī baznīcai. Lieta ir tāda, ka zinātnieks veica alķīmiskus pētījumus, apguva maģiju un astroloģiju, mēģināja noskaidrot universālo zāļu — panacejas — noslēpumu. Paracelzam pacientu vienmēr bija daudz. Neņemot vērā laika trūkumu un nogurumu, viņš vienmēr atrada laiku nabagiem un ubagiem…
Liktenis viņam bija lēmis tikai 48 gadus un trīs dienas… Viņu nogalināja konkurenti… Kādā nomales viesnīcā algotie laupītāji uzbruka miegā esošajam ārstam. Skolēni nemācēja aizstāvēt savu skolotāju…
L.Borgem ir teicams stāsts “Paracelza roze”. Stāstā pie slavenā ārsta atnāk kāds jaunietis un lūdz paņemt viņu par mācekli. Bet jaunietim ir viens noteikums — skolotājam jānodemonstrē kāds brīnums. Piemēram, sadedzināt un atdzīvināt rozi. Paracelzs atsakās. Jaunietis kļūst satraukts, pats sadedzina rozi un lūdz to atdzīvināt. Tad Paracelzs atbild jaunajam cilvēkam, ka viņš īstenībā ir pūšļotājs un viss, ko par viņu runā, ir patiesība. Jaunais cilvēks vīlies aiziet projām. Un tad slavenais ārsts plaukstā savāc pelnus, kas palika no rozes, saka Vārdu… Un uz plaukstas viņam parādās brīnišķīga rozā krāsas puķe…
Šodien Paracelzam pieminekļi ir Bāzelē, Zalcburgā, Minhenē, Vīnē… Daudzās pasaules valstīs viņa vārdā ir nosaukti ārstniecības centri, slimnīcas, sanatorijas…Viņa darbs kļuva par mūsdienu medicīnas pamatu.
Nu… Par Paracelzu!
Andrejs JAKUBOVSKIS