Gods kalpot jaunsardzē

Šajā organizācijā jaunieši ne tikai apgūst militāras iemaņas, gatavojoties dienestam armijā, bet arī pilnveido prasmes, kas ir ļoti nepieciešamas dzīvē. 308. Krāslavas jaunsargu vienības rindās ir apmēram simts dalībnieku — pilsētas skolu 6.- 12. klašu audzēkņi. Laikrakstam “Ezerzeme” bieži vien informāciju par viņu sasniegumiem sniedz instruktors Dzintars Patmalnieks, kurš pirms trim gadiem ir pārņēmis šo stafeti no Jura Jermaka. Viens no vadītāja darba rādītājiem ir 4.līmeņa tests, ko jaunsargi kārto, kad tiek apgūta visa apmācību programma. Šogad ar to veiksmīgi tika galā Dz. Patmalnieka 8 audzēkņi. Saņemtais Aizsardzības ministrijas sertifikāts jau-niešiem dod priekšrocības turpmākajām mācībām un dienestam Nacionālo bruņoto spēku struktūrās, kā arī stājoties Zemes-sardzē. Nu bet visu pēc kārtas.

Izdzīvošanas skola

Uzģērbjot formu, jaunsargi nodod zvērestu kā īsti karavīri. Teorētisko nodarbību laikā, kas ikdienā notiek Rekrutēšanas un jaunsardzes centra bāzē - “Varavīksnes” vidusskolā - , jaunieši iepazīst Latvijas armijas simboliku, apgūst civilās aizsardzības pamatus. Bet galvenais — tā ir prakse. Jaunsardzes dalībnieki izpilda ierindas mācību, pilnveido tādas prasmes kā veiklību un izturību, māku šaut, sniegt pirmo medicīnisko palīdzību un rast risinājumu sarežģītās situācijās. Šī darba rezultāti vislabāk ir redzami republikas mēroga sacensībās un nometnēs. Pēc Dz. Patmalnieka teiktā, uzvarētāju lauri krāslaviešiem pagaidām netiek, bet arī pēdējie nav, šobrīd viņi ir “zelta viducī”. Šie pasākumi ir ļoti svarīgi, jo šeit galvenais ir drauga plecs un atbildība par komandu.

Lai paliktu jaunsardzes rindās, jauniešiem tiek dots triju mēnešu pārbaudes laiks un, tā saucamā, “izdzīvošanas skola”. Pārgājienos viņi mācās kurināt ugunskurus, kas lietainā laikā nemaz nav viegli izdarāms, orientēties apvidū, veidot ierakumus, uzsliet teltis un tajās sasildīties ziemas laikā. Šeit ir nepieciešama gan apķērība, gan azarts, gan, protams, fiziskā sagatavotība. Jāsaka, ka šo “izdzīvošanas skolu” iziet ne visi, daudzi “atsijājas”, acīmredzot, izvēloties laiku pavadīt pie datora vai draugu kompānijā. Arī disciplīna ne visiem patīk.

Un šeit, lai arī cik dīvaini tas būtu, piemēru rāda jaunietes, kuru Krāslavas jaunsargu rindās pavisam nesen bija vairāk nekā jauniešu. Vājā dzimuma pārstāves bieži vien ir emocionāli izturīgākas, saticīgākas un komunikablākas.
Jāsaka, ka audzināšanas kultūra instruktoru uztrauc ne mazākā mēra kā jauniešu fiziskā sagatavotība. Un bieži vien vainīgajiem tiek “piespriests sods”, piemēram, par katru lamuvārdu — atspiešanās no grīdas.

Instruktors — pedagogs un draugs

Jaunsargu instruktoram papildus militārām zināšanām jābūt arī pedagoģiskajai izglītībai. Dzintars Patmalnieks ir Daugavpils Universitātes students, kuru absolvējot viņš kļūs par diplomētu pamatskolas skolotāju.

Bet lieta jau nav tikai tajā, lai izpildītu visas prasības, ko instruktoram izvirza Aizsardzības ministrija, kā pakļautībā tagad ir Jaunsardze, bet gan vēlmē, kā saka Dzintars, draudzēties ar bērniem — vieniem palīdzēt noticēt sev, bet citam kļūt par atbalstu. Neko sliktu viņš nesaskata, pieņemsim, tajā, ka pats izcept pīrāgu un ar to pacienā savus audzēkņus, pajoko kopā ar viņiem, dzerot tēju.

Ļoti labi bērnus vieno pārgājieni. Vispatīkamākais brīdis, protams, ir vecāku sagatavotā ēdiena notiesāšana. Tas drīkst sastāvēt tikai no ekoloģiski tīriem produktiem: piens, biezpiens, gaļa, āboli. Un nekādu čipsu, sausiņu un “koka-kolas”! Tas ir nopietni.

Dz. Patmalnieks uztur sakarus arī ar saviem bijušajiem audzēkņiem, kuri jau sen sasnieguši 18 gadu vecumu un, protams, vairs neapmeklē nodarbības. Dzintaram jau ir izveidojusies laba tradīcija — aicināt viņus atpūsties uz savu pirti, parunāt par dzīvi, sajust viņu noskaņojumu, uzzināt nākotnes plānus. Jāsaka, ka profesionālu karavīru karjeru, kā arī dienestu Zemessardzē, izvēlas ļoti nedaudzi, bet, lūk, bijušo jaunsargu militārā sagatavotība, kā saka, redzama jau pa gabalu. Jaunsargu darbībā viņš vēlas iesaistīt arī savus bērnus — meitu Karīnu un dēlu Igoru -, kad dvīņi mazliet paaugsies.
Dz. Patmalnieks nekautrējas lieku reizi novada domei lūgt palīdzību, lai savus jauniešus aizvestu ekskursijā vai dotu iespēju piedalīties republikas mēroga pasākumos. Un viņš ir ļoti pateicīgs vietējai pašvaldībai par atbalstu, ko tā sniedz jaunsargiem, jo no valsts finansējuma, maigi runājot, atliek vien gaidīt ko labāku.

Dzintars atstāj nopietna, atbildīga un vienlaikus atklāta un ļoti pozitīva cilvēka iespaidu. Domājams, ka pusaudžu dzīvē tādi cilvēki atstāj labas atmiņas, arī pēc daudziem gadiem.

Valentīna SIRICA