Ir iemesls!

15.gadsimts… Inku impērijas kečua tautība bija īpašā statusā. Šīs tautības cilvēki no pārējiem atšķīrās ar stiprāku veselību, fizisko spēku, kā arī bija gud- rāki. Kečuajiem bija uzticēts ne tikai nest lieliskā Inka nestuves, bet arī rūpēties par viņa veselību. Noslēpumainā tauta gatavoja ārstnieciskos līdzekļus no augiem, sēklām, kā arī no pelējuma, ko vāca no kukurūzas vālītēm, kuras tika uzglabātas īpašā alā… Tas faktiski arī ir pirmais antibiotiku darbības apraksts. Tad nāca spāņi, impērija sabruka… Par zintniekiem neviens vairs neatcerējās. Cilvēki joprojām slimoja, ilgi un smagi…

Aleksandrs Flemmings, bakteriologs, visu savu dzīvi bija veltījis tāda līdzekļa meklējumos, kas nogalinātu kaitīgās baktērijas. Pirmā pasaules kara laikā Flemmings dienēja Karaliskās armijas medicīnas korpusā. Viņa acu priekšā mira cilvēki no rētu infekcijām. Ārsti bija bezspēcīgi… Atgriežoties mājās, Aleksandrs Flemmings turpināja visvienkāršāko eksperimentu sēriju… Izaudzējot vairākus stafilokoka veidus, zinātnieks pēkšņi ievēroja, ka dažas kolonijas ir inficētas ar pelē- jumu… Tas nozīmēja tikai vienu — laboranti slikti bija sagatavojuši traukus… Sarīkojis skandālu saviem palīgiem, Flemmings nolēma vienu no inficētajām kultūrām izpētīt sīkāk. Tas, ko viņš ieraudzīja mikroskopā, viņu pārsteidza. Līdzās pelējuma traipam bija pilnīgi tīrs laukums no stafilokoka… Tagad visus traukus ar baktērijām viņš speciāli “inficēja” ar pelējumu, to pašu, kas ir uz maizes… Pēc kāda laika Flemmingam izdevās iegūt tīru vielu, ko arī nosauca pelējuma sēnes vārdā Penicillum - penicilīns.

1929. gada 13. septembrī Londonas Universitātes Medicīnas pētniecības kluba sēdē skotu bakteriologs paziņo par savu atklājumu. Ar nožēlu bakteriologs paziņo, ka iegūtā viela ir ļoti nestabila un to ilgi glabāt nav iespējams… Zinātnes pasaule guva jaunu ievirzi darbam. Bija nepieciešami vairāk nekā 10 gadi, lai penicilīns iegūtu tās īpašības, kas šodien visiem ir zināmas. Sākumā preparāts iedarbojās ļoti lēni, slimnieks mira agrāk nekā jaunais preparāts tika galā ar baktērijām. Mediķi uzcītīgi izvēlējās preparāta devas, bija jāatrod tas “zelta vidusceļš”, lai zāles sniegtu dziedināšanu, minimāli kaitējot pašam slimniekam. Daudzi ārsti atteicās izmantot preparātu, jo neticēja tā efektivitātei. Bet jau 1941.gadā, pa- teicoties angļu zinātnieku (bakteriologa Flori un bioķīmiķa Čeina) darbam, tika uzsākta penicilīna rūpnieciskā ražošana. Vairāku desmitu miljonu karavīru dzīvības tika glābtas, pateicoties jaunajam preparātam… 1945.gadā Flemmings, Flori un Čeins saņēma Nobela prēmiju medicīnas jomā ar formulējumu “Par penicilīna atklāšanu un tā ārstniecisko iedarbību dažādu infekcijas slimību ārstēšanā”. Vienlaicīgi ar pirmās antibiotikas parādīšanos, zinātnieki atklāja baktēriju spēju “pielāgoties” zālēm, kļūt nejūtīgām. Tas mudināja zinātniekus meklēt arvien jaunas un jaunas preparāta formas. Kopš 1945.gada tika izveidoti vairāk nekā 50 antibiotiku paveidi. Šī darbība turpinās arī pašlaik. Cilvēce veiksmīgi cīnās ar slimību izraisošajām baktērijām, un šī cīņa turpināsies vēl daudzus gadus… Apbrīnojami, ka antibiotiku vēsture aizsākās no nevīžīgā laboranta, kurš noslinkoja kā pienākas nomazgāt medicīniskos traukus… Un ar to pašu cilvēcei uzdāvināja spēcīgu aizsardzību… Visā savā pastā- vēšanas vēsturē penicilīns ir glābis dzīvības vairāk nekā 200 miljoniem cilvēku. Flemmingu dēvē par “20. gadsimta vissvarīgāko cilvēku”, “iznīcinātājbaktērijas” izgudrotāju… 1944. gadā bakteriologu iecēla bruņinieku kārtā… Aleksandrs Flemmings mira 1955.gadā, viņa mirstīgās atliekas atrodas Sv.Pāvela bazilikā Londonā, blakus slavenāko britu kapiem. Pieminekļi Flemmingam atrodas Prāgā, Madridē un zinātnieka dzimtenē, mazā pilsētiņā, kas atrodas Eirširas grāfistē. Nu… Par antibiotikām!

Andrejs JAKUBOVSKIS