No pirmā acu uzmetiena

Taka ierīkota skaistās un līkločainās Asūnīcas upes krastā, kur agrāk bija nesakārtota teritorija. Šie darbi veikti ne tik senā pagātnē — 2011. gadā. Entuziastus uz šo rīcību pamudināja piemērotas atpūtas zonas trūkums, kas vietējā sabiedrībā raisīja neapmierinātību. Tāpēc biedrība “Mēs -Asūnei” nolēma rīkoties un palīdzēt vietējai pašvaldībai radīt iespēju vietējiem iedzīvotājiem aktīvai un radošai brīvā laika pavadīšanai, sakārtojot parka vidi. Tas izdevās, īstenojot Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) finansēto projektu un izveidojot vienīgo ciemā dabas un kultūras apskates objektu - Mīlestības taku. Pie ieejas parkā ir izveidoti vārti, uzstādīts informatīvs stends un soliņi, izveidoti celiņi, ugunskura vieta un nojume, taču galvenie akcenti ir mīlētāju skulptūra un teiksmaina laiva ar pūķa galvu. Saskaņā ar ieceri, takai ir jāsavij kopā pasaku ar īstenību par Asūnes saistību ar netālo Klabauču pilskalnu un Klabauču senkapiem jeb Turku kapiem, kas iekļauti Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.

Asūnes parka pasaka

Tas notika sensenos laikos, kad mūsu zemi apdzīvoja teiksmainas būtnes, reizēm tās lēma cilvēkbērnu likteņus, ja viņi paši to nespēja. Gleznainā vietā, kur pašlaik atrodas Asūnes ciemats, no tālās turku zemes ienāca ceļotāji un apmetās augstākajā vietā staltas priedes aizvējā. Ceļiniekiem iepatikās skats, kas pavērās no kalna, tāpēc viņi nolēma šeit apmesties uz dzīvi un sāka veidot pilskalnu. Tagad noderēja pasaules ceļos uzkrātā dzī- ves pieredze. Turki, būdami gana bagāti, līdzi bija ņēmuši dzelzi, zeltu un dārgakmeņus. Svešzemnieki neskopojās un dalījās savā pieredzē un bagātībā ar vietējiem iedzīvotājiem. Jaunajā kalvē darbs nerimās līdz vēlam vakaram — te tapa parocīgi, izturīgi darbarīki. Kalves skaņas atbalsojās tuvējā mežā un aizvēlās pāri laukiem daudzu verstu attālumā. “Jau klab!” cerīgi teica kāds. “Klab gan”, cits piebalsoja. Vietējie iedzīvotāji šo pilskalnu sāka dēvēt par Klabauciemu. Pašreizējā ciemata vietā tajos laikos bija purvs. Līdz ar pirmajiem saules stariem turku sievas gāja uz šo purvu plūkt sūnas, tās lieti noderēja, ceļot mājas. Mātes ņēma līdzi arī bērnus, jaunākos — lai saēdas veselīgās dzērvenes, jauniešus — lai palīdz nēsāt grozus ar sūnām. Kopā ar citiem jauniešiem gāja arī turku saimnieka meita Asū. Viņas garie, tumšie mati draiski plīvoja, kad meitene lēca pa ciņiem. Reiz, pacēlusi savas brūnās, gandrīz melnās acis, viņa ieraudzīja neparastu jaunekli — viņam bija gaiši mati, gaiša āda un zilas, smaidošas acis. Asū apmulsa, jauniešu skatieni sastapās, un viņi saprata, ka ie- mīlējās no pirmā acu skatiena. No tās reizes jaunieši šajā purvā pavadīja daudz skaistu brīžu. Šeit bija viņu mīlestības zeme. Tas nonāca arī līdz Asū tēvam, kurš savai daiļajai meitai jau bija noskatījis savu aprindu turku līgavaini. Kādudien noraizējies tēvs pārsteidza savu vienīgo meitu zilacainā jaunekļa skavās. Sadusmojās ne pa jokam, jo visiem sen zināms, ka drīkst precēt tikai savai tautai un savai reliģijai piederīgo. Tēvs lika meitai doties mājās un aizmirst par sveštautieti. Asū lepni saslējās, tomēr pazemīgi sekoja tēvam. Jauneklis slepus pačukstēja mīļotajai, lai atnāk nākamajā dienā pēc saulrieta. Tēvs sāka draudēt un kliegt, bet meita tikai bučoja jaunekli, solīja mīlēt vienmēr un čukstēja viņam, ka atnāks šurp pēc divām die- nām kad būs saulriets. Pagāja divas dienas un Asū atnāca. Tur viņu jau gaidīja puisis. Viņš pastāstīja Asū par senlatviešu ticējumu: ka tieši šajā dienā ir vasaras saulgrieži un tie, kas mīl, kopā meklē papardes ziedu, un kad atrod ziedu, tad piepildās viens sapnis. Pārītis sāka meklēt ziedu, atrodot to, viņi vienā balsī teica: “Mēs gribam būt kopā!”. Tajā pašā mirklī parādījās pūķis, šņācot uguni un kārpījot zemi, viņš paķēra pārīti un aizlidoja uz rietumu pusi un aiznesa viņus uz mīlestības pasauli. Meitenes tēvs sadzirdēja troksni un izskrēja paskatīties kas notiek, pamanot pūķi un savu meitu ar puisi viņš sāka skriet un kliegt — Asū, Asū, Asū... Bet mīlētāji tam pretī kliedza — nē, nē, nē... Vietējie ļaudis šos saucienus dzirdēja tālu, jo tālu.
Tā šai vietā izveidojās ezers, līkloču upīte un nogāzes uz abām pusēm no pūķa kārpīšanās un spārnu vēzieniem, norādot lidojuma virzienu. No tā laika šo vietu turks sauca par Asūni, vietējie — Osūna, Osiuns, Osun.

P.S.

Tagad, lasītāj, zināsiet, kā cēlies Asūnes nosaukums. Asūnē ir vairāki lieli objekti — pamatskola, bibliotēka, pasts, medicīniskās apkalpošanas punkts, aptieka, daži veikali, baznīca, kokapstrādes cehs un pagasta pārvalde. Nesen tiem pievienojies arī labiekārtots parks, kurā satikties mīlošām sirdīm un ne tikai. Parks ir piemērota atpūtas vieta gan bērniem, gan jauniešiem, gan jaunlaulātiem, gan ģimenēm, gan vietējiem ļaudīm, gan no tālienes atbraukušiem. Tas ir patiesi skaists dabas stūrītis, kas viegli iemīlams no pirmā acu uzmetiena.

Juris ROGA