Upes plicis

Savas zvejnieka dzīves lielāko daļu esmu pavadījis uz Latgales ezeriem, kur vienmēr ir bijis daudz līdaku. Gumijas laiva motocikla blakusvāģī, mugursomā spinings, liktenīgajā kārbiņā — daži Lietuvas ražojuma metāla vizuļi, un veiksme ir garantēta. Rīta vai vakara stundā noķert 5-6 pienācīgas līdakas bija ierasta lieta, un tā turpinājās līdz notika varas maiņa un tirgus ekonomikas slavināšana.

Veikalu un tirgus pārpilnība ar Ķīnas ražojuma zvejas tīkliem, pirmkārt, ietekmēja zobaino mednieci, kas mitinājās krastu zonā. Mazinājās līdaku skaits, ezers drīz vien pārvērtās par dažādu mazāk vērtīgu zivju dzīvesvietu. Cik reizes deviņdesmitajos un nulles gados es devos ar spiningu pa sen izpētītām vietām, bet visur mani sagaidīja vilšanās. Gribot vai negribot, bet nācās pārcelties uz Daugavu, bet arī Latvijas galvenajā upē līdakas nedzīvoja labāk. Malu medniecībai piebiedrojās arī spēcīgā velcēšana, tā ka tagad upju mednieci dabūt pavisam grūti. Kad neprātīgie likumdevēji un motorizētie sagādnieki sapratīs, ka tas, ko viņi dara dabai, ir pretlikumīgi? Un kas notiek dabas parka “Daugavas loki” teritorijā, kur mums, pirmajiem republikas rajona padomes deputātiem, kuri atguva neatkarību, izdevās deviņdesmitajos gados panākt aizliegumu motorlaivu izmantošanā. Nevaldāmā valstī nevienam nerūp ekonomiskās, demogrāfiskās un ekoloģiskās problēmas. Pagaidu vadītājiem ir izdevīgi pie varas būt personīgu apsvērumu dēļ, bet pēc viņu valdīšanas laika — kaut vai ūdens plūdi.

Kopš tiem laikiem, kad es spiningu nomainīju pret mūsdienīgu fīdera aprīkojumu, ir pagājuši pusotra desmita gadu. Pirmā upes zvejas priekšrocība — brīnumainās Daugavas ainavas. Ausmas iekrāsotais ūdens klajs, kas caur rīta miglas vālu ieskauts krastu priedēs, ir vienkārši jāredz… Simtiem krāsaino fotogrāfiju, kas ir veidotas Daugavas ainaviskajos lokos, glabāju kā visdārgāko mantu. Otrkārt, čalojošā, akmeņainā upe vienmēr ir pārsteigumiem dāsna, īpaši tad, kad fīdermakšķeres uzstādītas lielajam lomam. Četru kilogramu smagie plauži, divus kilogramus smagie sapali un ālanti, mārciņu smagās raudas un plauži — ierasta lieta.

Šoreiz runāšu par upes plici, vēl jo vairāk tādēļ, ka ir iemesls. Agrā augusta rītā, kad vēl mostošās upes klusumu netraucē motoru rūkoņa, pēc makšķeres pirmās uzraušanas sapratu, ka uz āķa ir liela trofeja. Zivs vilkšana bija nesteidzīga un ilga. Rezultātā manā rokā kūleņus mētāja zivs, kas bija līdzīga plaudim, bet pēc krāsas atgādināja balto karpu. Skaidra lieta — upes plicis!

Agrāk ar kompanjonu Aleksandru ir nācies izmakšķerēt kilogramu smagas plauža radinieces, bet šis eksemplārs bija lielāks. Zvejas beigās pie mašīnas, kurā vienmēr ir elektroniskie svari, es veicu rūpīgu svēršanu. Svars bija vairāk iespaidīgs nekā plicim pienāktos — 1415 grami!

Veiksmīgais gadījums mudināja atsvaidzināt zināšanas par šīs tik plaši izplatītās zivs dzīvi un ieradumiem. Un, lūk, es atvēru (jau kuru reizi!) stipri nodilušo L. Sabanejeva grāmatu “Saldūdens zivju dzīve un zveja”. Kā izrādās, upes plicis no vienkāršā plauža atšķiras pavisam nedaudz — ar zobu daudzumu un izvietojumu, kā arī ar staru daudzumu spurās. Un ja jaunam upes plicim pāra spuras ir sarkanīgas, tad līdz ar vecumu tās kļūst tumšākas. Smalko upes plici atšķirt no plauža ir ļoti vienkārši, ko nevar teikt par kilogramu smagiem eksemplāriem. Arī makšķerēšanas zinātnes profesors apliecina, ka upes plicis līdz ar vecumu, kā arī gadalaiku un dzīvesvietas ietekmē, tiek pakļauts nozīmīgām izmaiņām. Lūk, kāpēc mūsu brāļi — makšķernieki bieži vien jauc lielo upes plici ar plaudi, kam pāra spuras vienmēr ir tumši pelēkā krāsā. Un vēl kāds citāts no mūžam jaunās grāmatas: “Upes plicis nekad nesasniedz ievērojamu lielumu. Visbiežāk tas ir ne smagāks par 400 gr, retāk — 600 - 800 grami. Un tikai nedaudzās vietās, piemēram, Somu jūras līcī, Lādogas ezerā, tas sasniedz 1,2 kg.”

Viss mainās, un kopš manas iemīļotās grāmatas uzrakstīšanas ir pagājuši vairāk nekā simts gadi. Nav teikts, ka pa šo laiku upes plicis Baltijā nav paaudzies, kā arī nevajag aizmirst par upes pliča un plauža hibrīda rašanos. Atšķirt upes plici no plauža, manuprāt, ir diezgan vienkārši. Un ne tikai pēc gaišākā krāsojuma — tam ir lielākas zvīņas. Zivs izvilkšanas laikā no ūdens upes plicis pretojas daudz aktīvāk, sliktāk novietojas guļus pēc makšķeres pirmās uzraušanas, kā arī jūsu rokas nepārklāsies ar gļotām, kad lielo zivi ņemsiet no āķa. Neko nevaru teikt par ezeru plici, bet lielais upes plicis ir garšīgāks un treknāks par plaudi — daudzreiz pārbaudīts!

No rekordlielās trofejas sanāca brīnišķīga zivs želejā!

… Pagāja aptuveni pieci gadi kopš tā gadījuma, ko mēs ar draugu pastāvīgi atceramies. Kādā siltā septembra dienā mēs ar fīdermakšķerēm devāmies uz upi, bet bez pārsteigumiem. Krēsloja, taču mēs uz mājām nesteidzāmies, kā arī bija žēl atstāt labi piebaroto vietu. Kad jau sākām posties uz mājām, pēkšņi uz āķa uzķērās zivs. Tas bija upes plicis, apmēram 300 - 500 gr smags. Stundas laikā, neko neredzot, strādājot tumsā, mēs nomakšķerējām desmit skaistuļus, kuri vienādi labi ķērās gan uz miežiem, gan uz kāpuriem, gan uz sarkanajiem tārpiem. Vēlāk ne vienu reizi vien mēs mēģinājām atkārtot upes pliča nakts zveju, bet, kā izrādās, tikai reizi dzīvē ir šāda satikšanās ar lielo upes plici… Makšķerēšana ir kā brīnuma gaidas, kas agri vai vēlu, bet piepildās.

Aleksejs GONČAROVS