Nikolajs Turuta: “Dzīvojam savu līdzekļu ietvaros”

Un palika cilvēki — iepriekš minētā uzņēmuma strādnieki. Uz jauno vadītāju, protams, viņi skatījās piesardzīgi. Bet viņš arī nerunāja izmanīgi, sakot tieši, ka līdzekļu attīstībai nav pietiekami, bet ir vēlēšanās strādāt un soli pa solim pilnveidot ražošanu.
Šodien tas joprojām ir neliels uzņēmums, kur darbojas 16 cilvēki. SIA “Krāslavas avots” ražo klasisko lāger tipa gaišo un tumšo alu, kas pasaulē tiek uzskatīts par vispopulārāko, kā ražošanai tiek izmantots grunts fermentācijas raugs. Mazliet par pašu tehnoloģisko procesu — par tā saucamo vārīšanu, pirmreizējo fermentāciju, filtrāciju — Nikolajs stāsta zinoši. Protams, savā laikā viņam nācās sēsties pie mācību grāmatām, konsultēties ar pieredzes bagātiem tehnologiem, bet izzināt alus darīšanas pamatus, kā saka uzņēmējs, nav nemaz tik sarežģīti. Alus darītājiem, bez šaubām, ir savi noslēpumi, toties ražošanas pamatā ir liktas gadu tūkstošiem senas tradīcijas, kas nāk vēl no Senās Ēģiptes.

Alus ražošanas pamatkomponenti ir iesals, raugs, apiņi un ūdens. Nikolajs joko, ka no visiem četriem pamatkomponentiem Latvijā ir tikai ūdens. Savs artēziskais urbums 160 m dziļumā uzņēmumam ir kā nenovērtējams dārgums. Ūdenim ir mai-ga avota garša, kas nosaka dzēriena kvalitāti, bet tā temperatūra, kas pat viskarstākajās dienās nepārsniedz 4-5 grādus, nodrošina bioloģiski aktīvo vielu saglabāšanos, atstājot alu “dzīvu”. Iesala, kas ražots no labākās šķirnes miežiem, iepirkums ar katru gadu palielina produkcijas pašizmaksu. Ja 2002.gadā tonna iesala izmaksāja 180 eiro, tad šogad — 460 eiro. SIA “Krāslavas avots” gadā realizē 280 tūkst. litru alus, noslēdzot ilglaicīgus līgumus ar Daugavpils, Jēkabpils, Rīgas, Jūrmalas un citu pilsētu tirdzniecības uzņēmumiem.

Veselīgs konservatīvisms reizēm lieti noder

Uzņēmums “Krāslavas avots” vēl ne reizi nav izmantojis ne bankas kredītus, ne Eiropas fondu palīdzību. Izmaksāt bankai 10-15 procentus no kredīta, kas gadā sastāda 180 tūkst. latu, Nikolajs Turuta uzskata par neatļautu izšķērdību. Lielākā daļa ienākumu aiziet nodokļu un darbinieku algu izmaksām, kas, jāpiebilst, nekad netika iekavētas, pat visgrūtākajos gados. Peļņa 7-8 procentu robežās no gada ienākumiem, protams, nav Dievs sazin kāda nauda, toties uzņēmums pats risina jautājumus, kas tiek saistīti ar remontu un iekārtu nomaiņu, kā arī uzņēmuma modernizāciju. Par Eiropas fondiem uzņēmējs ir interesējies, tikai ir secinājis, ka to izmantošana ne vienmēr ir mērķtiecīga. Kā piemēru viņš minēja lielu dzesētājkompresoru, kam salūza dzinējs. Eiropas fonda realizācija paredz vecā kompresora nomaiņu pret jaunu — tas izmaksās 21.tūkst.latu plus PVN. Bet ir taču arī cits un daudz izdevīgāks risinājums — nomainīt tikai dzinēju, kas uzņēmumam izmaksās 8 tūkst. latu. Tādi vadītāji kā Nikolajs Turuta vienmēr būs uzticīgi principam: ekonomikai jābūt ekonomiskai. Par skopiem viņus nenosauksi, jo strādnieki saņem pienācīgu atalgojumu, ir īstenoti visi nepieciešamie noteikumi darbam un atpūtai.

Dzīvot savu līdzekļu ietvaros, izmantojot tās iespējas, kas ir, varbūt arī nav stilīgi, bet vismaz prātīgi.

Valentīna SIRICA