Darba neizbijās, palika līdz galam

Kurš zina, kas ir fotogrāfija? Ar to sāk? Kādas atšķirības starp melnbalto un krāsaino bildi? Kura krāsa izskatīsies tumšāk un kura gaišāk melnbaltā bildē? Tie ir tikai daži jautājumi, uz kuriem ar Anatola palīdzību atbildes meklēja Daugavpils Universitātes studente Renāte Lapa, kura šogad sāks datordizaina studijas, Asūnes pamatskolas 9. klases skolnieces Elīna Krūmiņa, Lāsma Plakoša, Ligita Žuravska, Kristīne Lubgāne un jaunākā tikšanās dalībniece — Diāna Lukjanska, kura mācas 7. klasē. Tagad viņas zina, ka fotogrāfija ir māksla. Lai ar to nopietni nodarbotos, ir jāiepazīst un jāapgūst ļoti daudz: māksla, glezniecība, grafika, klasiskā Latvijas un pasaules fotogrāfija, literatūra, pat mūzika ļoti palīdz. Jautājām arī, ko meitenes gribētu dzirdēt un uzzināt? Kaut ko vairāk no teorijas vai prakses? Sākumā dialogs neveidojās, bet drīz vien viss aizgāja savu ceļu, pateicoties Anatola atvērtībai un jaunās paaudzes patiesai interesei par fotomākslu. Asūnes tautas namā bija daudz amatierfotogrāfiju un tās lieti noderēja, lai saruna raisītos brīvāk.

Kura no šīm ir izdevusies fotogrāfija? Kāpēc tu domā, ka tieši šī ir labākā no visām? Kāds ir stāsts? Jautājumi bira, arī atbildes izdevās saņemt. Tiesa, atkal un atkal nākas secināt, ka jaunajai paaudzei ir grūtības ar stāstu. Manā jaunībā prasme stāstīt bija ļoti svarīga, lai gūtu labas sekmes mācībās, bet kopš Latvija atguva neatkarību viss ir mainījies — mūsdienu skolā bērni stāsta mazāk, vairāk aizpilda testus. Bet tā ir cita tēma...

”Visa pamats — ja tev ir doma, ja tev ir scenārijs, tad kamera ir tikai rīks, ar kuru īstenojat savu ieceri,” sacīja Anatols. “Jums ļoti svarīgi ir arī nebaidīties no kamerām — droši mainiet tās parametrus. Vienu sižetu var mēģināt uzņemt dažādi. Tikšanās mērķis ir radīt interesi par fotografēšanu kā par mākslu, nevis vienkāršu fotoaparāta slēdža klikšķināšanu.”

Savus fotoaparātus līdzi paņēmušas vien divas meitenes. Nojaušu, ka kāda varbūt kautrējās radīt savējo, sak, ko es ar savu lēto kameriņu... Bet profesionālis arī ar to prot radīt izstādes cienīgu foto. Renāte mūs apsteidza un pirmā pateica: “Ja māk, tad ar jebkuru fotoaparātu var radīt labas bildes...” Pasākumā atklājās, ka šī jauniete fotogrāfijā nav kā balta papīra laba un reiz Anatols pat lūdza viņu ne-steigties atbildēt, lai padomā pārējie!

Kad Anatols rādīja savas foto, meitenes pajautāja, kā viņš panāca izplūdušu fonu? Redz, bez teorijas nekā un fotomākslinieks stāstīja, kas ir ekspozīcija, diafragma, slēdža ātrums un jūtība un praktiski rādīja, kā rīkoties ar manuālajiem režīmiem. Nav brīnums, ka mūsdienās vairākums amatierfotogrāfu par to neko nezina, jo fotokameras māk visu paveikt pašas automātiskajā režīmā. Tiesa, arī bildes tajā sanāk viduvējas... Bet agrāk nekā tāda nebija, fotogrāfam viss bija jādara pašam, jāzina ne tikai sakarības starp šiem lielumiem, citādi nekas nesanāktu, bet bija jāmāk rīkoties arī ar ķimikālijām, kas tika lietotas fotogrāfijas tapšanas procesā. Nu ja, Anatols varētu daudz izstāstīt par muzeja cienīgiem eksponātiem un to, kā senāk ieguva bildi, bet tas nebija šīs tikšanās mērķis, tālab tam laiks netika tērēts.

Nolēmām, labāk būs aicināt visus iziet padarboties svaigā gaisā. Devāmies uz Mīlestības taku Asūnes ciema parkā, kur ir pāris interesantas koka skulptūras. Lai iegūtu bildi, vajadzīgs stāsts. Visi kopā gājām pie informatīvā stenda un kopīgi lasījām Asūnes parka pasaku. Pēc tam jaunietes mēģināja veidot fotogrāfijas, pēc pasakas motīviem. Laiks nebija diez cik silts, tomēr neviena meitene nedevās projām pat pēc atgādinājuma, ka ikviens var pie-vienoties vai iet projām, kad vēlas neko nekam nepaskaidrojot. Pēc stundas vai pusotras, atgriezušies siltajās telpās, bērni turpināja strādāt pie portreta fotogrāfijas. Anatols atkal lika izdomāt stāstu un aktīvi darboties un atkal nedzirdējām nekādas kurnēšanas, lai gan ritēja nodarbību ceturtā stunda un laiku pārtraukumiem nevēlējās, šķiet, jaunietes pašas. Kurš man vēl uzdrīkstas sacīt, ka mūsdienu jaunatne slikta un nekam nederīga? Jaunatne ir lieliska, pieaugušie nereti to negrib atzīt, jo vieglāk ir visus zākāt.

Anatols un jaunietes apmainījās ar kontaktinformāciju, lai varētu sadarboties attālināti, bet ar to nepietiek. Viņš aicināja jaunos fotogrāfijas entuziastus pašiem organizēties un meklēt iespējas vismaz reizi mēnesī atbraukt uz nodarbībām Krāslavā, kur ir pieejama arī mūsdienīga fotostudija.

Nobeigumā gribu atgādināt, ka sadarbības sezona atsākusies un tās gaitā ikviena lauku bibliotēka, skola vai vienkārši entuziastu grupiņa var aicināt Anatolu ciemos, lai vairāk uzzinātu par fotomākslu. Iespēju robežās centīsimies atbraukt arī pie tiem, kur jau esam bijuši, bet kuri grib mūs redzēt atkal.

Juris ROGA