Ja ko dari savai pilsētai, tad to dari sev!

Inese ir krāslaviete, skolas gadi pagāja šajā pilsētā. Kad pabeidza Krāslavas ģimnāziju, devās uz augstskolu. Latvijas lauksaimniecības universitātē lauku inženieru fakultātē studēja ainavu arhitektūru un plānošanu. Inese neslēpj, ka vidusskolas gados viņai bija diezgan grūti izvēlēties profesiju. Savu dzīvi gribējās saistīt ar kaut kādu eksaktu novirzienu, lai tur ir kaut kas no tehniskās puses, bet saistībā ar dabu un arī radošumu, jo viņa ir pabeigusi Krāslavas mākslas skolu, kurā ļoti patika mācīties.

“Gribēju savu nākotni saistīt arī ar mākslu un šajā specialitātē tas viss saplūda kopā,” uzsver Inese. “Vecākiem ir lauku mājas, arī šis fakts, ka patiesībā esmu lauku bērns, nospēlēja savu lomu profesijas izvēlē. Šogad studijas pabeidzu un uzreiz atpakaļ uz Krāslavu. Es vēlējos atgriezties savā pilsētā un veiksmīgi sagadījās, ka man šeit piedāvāja darbu. Ne katram studentam tā paveicas un vispār tas ir rets gadījums, kad, pabeidzot universitāti, uzreiz atrod darbu specialitātē.”

— Kāpēc atgriezies Krāslavā nevis meklēji darbu ārzemēs, kā to dara tūkstošiem jaunu cilvēku?

— Krāslava ir mana pilsēta un labprāt gribētu ieguldīt tās attīstībā savu darbu, gribas ienest šajā pilsētā kaut ko no sevis. Man ir divi brāļi, abi datorprogrammētāji, abi devušies prom no mājām: viens dzīvo Rīgā, otrs — Amsterdamā. Par laimi esmu nedaudz izbraukājusies pa ārzemēm studiju laikā un es foršāk jūtos dzimtenē, savās mājās. Ja tu dari kaut ko savai pilsētai, tad tu to dari sev. Ja strādā citas valsts labā, tad ir sajūta, ka tā tevi izsmeļ.

— Vai ainavu arhitektūra ir sarežģīta lieta?

— Diezgan. Vispār ainavu arhitekti parasti specializējas kaut kādā vienā nozarē, universitātē viņus sagatavo vispārīgi. Ainavu arhitektam nepieciešams ieskats dabas procesos, jāpārzina augu valsts, augu kombinācijas, augšanas apstākļi, piemērotība attiecīgai videi. Labi jāpārzina ne tikai daba, bet jāsaprot arī tehniskās lietas — būvniecība, kaut kas no inženierijas, plus jābūt radošam un jāattīsta sevī mākslinieciskā puse.

— Kādi ir galvenie pienākumi? Vai tie attiecas uz pilsētu vai arī lauku pagastos varēsim redzēt tavu pienesumu?

— Pagaidām viss darbs koncentrējas pilsētā, bet nākotnē varētu būt nepieciešamība strādāt arī pagastu centros. Šodien ir vairākas konkrētas teritorijas pilsētā, kurām nepieciešama labiekārtošana un šo jautājumu risināšanā arī piedalos, sadarbībā ar citiem kolēģiem. Man ir jārisina jautājumi, kas attiecas uz augiem, apstādījumiem, esošajiem kokiem pilsētā, piemēram, kuri ir jāatstāj, kuri jāizzāģē, kur jāiestāda jauni. Ja situācija ir pilnīgi skaidra, pati lemju, ja nē, konsultējos ar kolēģiem un izlemjam kopā.

— Koku izzāģēšanas jautājums gandrīz visās pilsētās tiek uztverts ļoti saasināti un iedzīvotājiem vienmēr šķiet, ka dabai dara pāri. Vai tiešām kokiem jāaug mūžīgi? Ko par to saka speciālisti?

— Nē, koki un citi apstādījumi ir jāatjauno tāpat kā jāatjauno būves un jebkas cits pilsētā. Protams, ir apstādījumi, kas var kalpot ļoti ilgus gadus, ja to pareizi kopj. Bet šobrīd mēs saskaramies ar situāciju, ka daudz apstādījumu ir tādi, kas netika pieskatīti un kopti, tie ir pārauguši un viņu forma nav tāda, kādai jābūt pilsētā.

— Modē ienāk visādi augi, kas agrāk mūspusē nebija redzēti. Cik lietderīgi svešzemju košumaugus izmantot mūsu platuma grādos? Cik labi tie iederas latviskajā vidē?

— Ja runājam par lauku sētu, tur varbūt labāk izmantot augus, kas raksturīgi Latvijas dabai. Bet pilsēta ir urbanizēta vide, ko cilvēks radīja pats un šeit varam izpausties plašāk. Ja pilsētā var būt radošas instalācijas, kāpēc gan tajā nevar būt arī dažādi svešzemju augi, ja tie spēj pār- ciest Latvijas ziemu? Pilsēta ir vieta, kur var vairāk izpausties, ieviest kaut ko nebijušu un interesantu.

— Kādus tad augus ir vieglāk kopt - Latvijas vai svešzemju?

— Atkarībā no auga. Ir augi, kas introducēti no citām valstīm un tīri labi jūtas šeit. Ja gribam iestādīt persikus, skaidrs, ka bez attiecīgiem pasākumiem ziemu tie nepārdzīvos. Bet, piemēram, pie veikala “Kristīne” veiksmīgi aug Katalpas koki, neskatoties uz Latvijas bargajiem ziemas apstākļiem. Praktiski šos kokus ļoti plaši audzē daudz siltākās zemēs — Spānijā, Portugālē.

— Pēdējā laikā arvien vairāk izpaužas tas, ka Krāslava tiek ietērpta akmenī: bruģis, akmens krāvumi zālāja vietā. Sākumā jau skaisti, bet zāle taču tik un tā izaugs caur spraugām...

— Ceļa malā augam ir ļoti smaga dzīve: vasarā — putekļi, ziemā — sniegs un sāls, kas visu noēd. Pielietojot akmeni, mēs atvieglojam šo teritoriju uzkopšanu, saglabājot dekoratīvu izskatu. Akmens ir raksturīgs Krāslavai, jo tā ir pilsēta Daugavas krastā, tēma sākas ar Daugavas akmeņiem un turpinās ar tiem.

— Ar tavu atnākšanu kas būs vairāk: akmens vai zaļumi? Kādi plāni?

— Pirmām kārtām centīsimies sakopt esošo. Man vairāk gribas pilsētā redzēt dzīvus augus, tomēr koncentrējot tos noteiktās vietās un noteiktās kompozīcijās, nevis tā, kā ir šodien, kad daudzviet ir pašizsējas augi. Īpaši uzmanīgiem mums jābūt ar koku stādīšanu. Pilsētās tiek novērota tendence pie zīmīgām ēkām stādīt kokus, bet cilvēki tobrīd nepadomā, ka koki izaug lieli un pēc kāda laika rada problēmas, piemēram, aizsedz skatu caur logu, telpā netiek gaisma.

— Iedzīvotāji interesējas, kad sakārtos Siena ielas rajonu pie avotiņa?

— Tur plānots slēgt satiksmi - iela nebūs caurbraucama un līdz dzīvojamām mājām ar autotransportu varēs piekļūt tikai īpašnieki. Plānots izbūvēt ietvi, savienojot no abām pusēm tās, kas jau izbūvētas, lai gājēji varētu ērti pārvietoties un labiekārtot zaļo teritoriju pašvaldības zemes robežās. Strautiņš noteikti tiks saglabāts un izveidots estētiski pievilcīgāks. Kad tas varētu notikt, man grūti pateikt. Šobrīd mēģinām noskaidrot izmaksas un paiet laiks, kamēr šie jautājumi risinās.

— Kāds ir redzējums par grāfu Plāteru pils parku?

— Šajā parkā jāiegulda milzīgs darbs attiecībā uz parka kokiem. Šobrīd parkā aug nenormāli daudz koku, vismaz puse ir pašizsējas koki un nav vērtīgi. Ir arī koki, kas stādīti Plāteru laikā un joprojām saglabājušies un ir vērtīgi. Ja mēs varētu iztīrīt parku no pašizsējas kokiem, tas padarītu parku gaišāku un patīkamāku apmeklētājiem.

— Lai gan mēs zinām, ka savā zemē katrs pats saimnieks, ir situācijas, kad iedzīvotājam nav īsti skaidrs, kādus košumaugus vai kokus izvēlēties savas dzīvesvides izdaiļošanai. Pie jums katrs pilsētnieks var konsultēties par ainavas jautājumiem?

— Ja ir būtiskas problēmas, drīkst vērsties, mēģināšu palīdzēt.

— Kādi ir tavi hobiji?

— Ļoti patīk daba, patīk ceļot, vismaz reizi gadā cenšos izbraukt ārpus valsts. Studiju laikā, pateicoties studentu apmaiņas programmām, pusgadu esmu padzīvojusi Spānijā, pusgadu —Portugālē. Man ir daudz draugu Eiropā. Pagaidām tālāk par Eiropu neesmu tikusi, izņemot ceļojumu uz Āfriku, kur pabiju dažas dienas. Gribētos apskatīt Āziju un tikt arī pāri okeānam. Ļoti vēlētos doties kādā ekspedīcijā uz Nepālu. Klintīs kāpšana, vismaz šobrīd, neinteresē, gribas pastaigāt pa kalniem, kuros var tikt kāpjot kājām bez speciāla inventāra. Krievijā nebiju, bet turp arī ļoti gribu aizbraukt. Es esmu ceļotāja. Apskatu pilsētas, bet daudz vairāk mani interesē iespēja tikt pie jūras vai kalnos. Man patīk aktīva atpūta bez tūrisma grupām un tās pavadošā trokšņa. Ceļā dodos ar draugiem vai arī atrodu tos uz vietas. Mūsdienās nav problēmu atrast naktsmītnes un domubiedrus.

— Ar ko Spānija vai Portugāle būtiski atšķiras no Latvijas, raugoties no tavas specialitātes?

— Ja Latvijā kādu ainavu ilgu laiku neaiztiek, tad tur izveidojas mežs. Ja tā dara Spānijā — tur būs tuksnesis, jo ir karsts un sauss laiks. Tai pat laikā mēs redzam, ka Spānijas pilsētas ir zaļojošas, taču tam tiek patērēts milzīgs kvantums ūdens, lai ainavu pienācīgi uzturētu. Pie mums zāle aug pati no sevis un mēs īsti nenovērtējam šo priekšrocību, jo esam pie tā pieraduši. Āfrika ir kultūršoks — dzīve tur pavisam cita nekā Latvijā un vērtības pavisam citas. Tomēr tur vecpilsētā lielā mērā valda nabadzība. Savukārt modernais pilsētas centrs ir pilns ar tiem pašiem veikaliem, kas ir citur pasaulē, tie ir pilni ar pasaules zīmolu precēm un ir cilvēki, kuri to var atļauties. Bet, salīdzinot, kas un kā notiek Āfrikā, saproti, ka Latvijā, īstenībā, viss ir kārtībā — šeit nav nekāda haosa un nav bada.

— Vēlme ceļot ir gēnos? Varbūt vecāki ceļotāji?

— Ne gluži. Tas ir kaut kas tāds, ko reizi izmēģini un tev gribas turpināt. Neiesaku braukt organizētos tūrisma ceļojumos, vienmēr jābrauc pašam, lai esi pats sev saimnieks un vari izvairīties no tūristu pilnām vietām, kas ļoti nogurdina un ļoti izsūc spēkus. Tieši tāpēc ir cilvēki, kuri nemīl ceļot, jo reiz braukuši tūristu grupā un izjutuši milzīgu nogurumu atpūtas vietā. Ja brauc pats uz vietām, kas uzlādē un iepazīsties ar vietējiem cilvēkiem, ir citādi. Ceļot vajag pēc sava plāna.

— Paldies par interviju!

Juris ROGA