Sikspārnis, noslēpumainais un liktenīgais

Ziemas periodā mēs kopā ar draugiem neizgājām no bibliotēkas, vārda tiešā nozīmē “rijām” piedzīvojumu romānus, bet, lai paņemtu jaunāko žurnālu, bija “jāizstāv” garas rindas. Mūsu kompāniju interesēja dabas noslēpumi. Vasarā — makšķerēšana, ogas, sēnes, bet līdz ar pirmajām siltajām pavasara dienām mēs trijatā gājām uz mežu, klaiņojām pa laukiem un purviem, kur meklējām putnu ligzdas. Nē, ne izjaukt, bet tamdēļ, lai no ligzdas kārtīgi izņemtu vienu vai divas olas kolekcijai. Cauri dažiem ar adatu izdurtiem caurumiņiem izpūtām olas baltumu un dzeltenumu, un čaumala kārbiņā, uzlikta uz spilventiņa, varēja glabāties gadu desmitiem ilgi. Ne bez lepnuma saviem vienaudžiem mēs rādījām daudzkrāsaino un daudzveidīgo bagātību, bet ar atradumiem, kas vienādi, apmainījāmies domubiedru starpā. Bet gal- venais ir tas, ka mūsu jaunajās dvēselēs modās pētnieka azarts, kas arī vēlākajā laikā palīdzēja profesijas izvēlē. Un ne tik vienkārši bija mūsu ceļojumi. Tā bija kaijas ligzda uz salas upē vai kovārņa mājvieta vecās liepas dobumā — to sameklēt nav sarežģīti, bet pamēģiniet egļu biezoknī sameklēt pieplacinātu lakstīgalas mājvietu vai purvāja ciņa bedrītē ievietotās ķīvītes spilgtās oliņas! Vienreiz augsta bērza galotnē man uzbruka vārnas…

Pagājušā gadsimta vidū patriarhālās Krāslavas tēls bija pilnīgi citāds. Pašā centrā pie tilta darbojās dzirnavas, virs kurām lidoja milzīgi baložu bari, bet pilsētas galvenā rota bija dīķis, no kura pašlaik ir atlicis vien ielas nosaukums — Dīķu iela.

Bet kādi aromāti planēja virs centrālajām ielām un parkā pie upes! Dievišķīgi smaržoja atraitnītes, kalmes, dzeltenās ūdensrozes… Ar krēslas iestāšanos virs dīķa lidinājās pussimts sikspārņu, kas mums, jaunajiem naturālistiem, šķita ļoti noslēpumaini. Daudz esmu redzējis savā dzīvē, bet tuvumā ieraudzīt lidojošo brīnumu un to nofotografēt nekad nav izdevies. Nesen rītausmā, verot vaļā garāžas durvis, es pēkšņi pamanīju, ka no vārtu spraugas izlidoja un uz zemes nolaidās dīvains lidojošs radījums. Sākumā šķita, ka tas ir mazs putniņš, bet līdzko pietuvojos tam klāt, tas pēkšņi izpleta spārnus, un es sapratu — lūk, tas ir viņš, sikspārnis!

Fotoaparāts man bija, bet līdz ko es samazināju distanci, noslēpumainā viešņa, izdvešot dīvainas skaņas, izrādīja acīmredzamu nepatiku par fotosesiju. Ātri nofotografējot nepieciešamos kadrus, es aiznesu un ieliku atradumu biezā krūmā, kur tas, es ceru, sagaidīja tumsu un aizlidoja.

No informācijas avotiem izdevās sameklēt skopas ziņas. Sikspārņi — zīdītāju klases dzīvnieki, kuri pielāgojušies lidošanai. Un mūsu kontinenta, tā saucamajā, vidusjoslā to ir apmēram 40 veidi. Kopumā, radībiņa noderīga, tā iznīcina kaitēkļus. Tagad ir skaidrs, kāpēc ūdens virsma, virs kuras vasarā lidinās odi un dažādi citi kukaiņi, tā piesaista spārnotos medniekus. Daba sikspārņus ir apveltījusi ar oriģinālu atrašanās vietas noteikšanas sistēmu: viņi rada signālus, kas līdzinās īsām 130 kHr ultra- skaņām. Zinātniski ir pierādīts, ka viņiem ir prasme lidojuma laikā noteikt šķēršļus, kā, piemēram, pinumu no vadiem noteikt jau 17m attālumā, bet uztveramā atbalss izslēdz sadursmes iespēju. Tajā brīdī, kad tiek izdotas izlūkultraskaņas, sikspārņa ausu muskuļi aizver ausu gliemežnīcas, lai netiktu bojāts dzirdes aparāts kopumā. Pārošanās periodā katrs tēviņš dzied īpašu dziesmu tikai savai mātītei, bet ligzdas viņi neveido. Dzīvesveids — tikai naktīs, dienās — miegs ar galvu lejā. Gada aukstajā laikā — ilglaicīgs sastingums.

Spītējot PVO zinātniskajai versijai par to, ka sikspārņi varētu būt bīstamu slimību pārnēsātāji, man tomēr izdevās izveidot kopumā pozitīvu nakts rēga tēlu, kas ir pretrunā ar slavenā franču naturālista A. Tusseneļa teikto: “Sikspārnis — tas ir himera, neiespējami baismīgs radījums, sapņu, murgu, rēgu, slimīgu iedomu simbols. Viss ir it kā pielāgots tam, lai tas būtu dvēselisko traucējumu un ārprāta simbols.”

Dēmoni un austrumu pūķi tradicionāli tiek attēloti ar lidojošas peles spārniem, par tiem pārvēršas arī vampīri romānā “Drakula”. Un Betmens?...

Aleksejs GONČAROVS