Pagātnē atskatoties

Lai gan biedrība darbojas jau ne pirmo gadu, daudziem mūspuses iedzīvotājiem tās aktivitātes arvien asociējas ar šovu nevis izglītojošo jomu. “Kroma kolna bruoliste” cenšas mainīt šo viedokli. Annas dienas svētkos Dagdā, Amatnieku tirdziņā, bruolis- tes biedri interesentus iepazīstināja ar seno latgaļu dzīvesveidu un tērpiem, vārīja karavīru zupu un visus ar to cienāja. Kara mākslas prasmju paraugdemonstrējumi nebija ieplānoti, tomēr galu galā viņi padevās iedzīvotāju spiedienam.

Kas viņi ir?

“Esam cilvēku kopa, kurā apvienojušies vēstures entuziasti, kuri vēlas restaurēt seno latga- ļu dzīvesveidu un prasmes, kurus interesē agrie viduslaiki,” Kroma kolna bruolistes vadītājs Aleksandrs Lubāns uzsver “Ezerzemes” žurnālistam. “Tā ir iegājies, ka no mums visi gaida ieroču žvadzināšanu un kaujas — šovu, bet mēs vairāk esam rekonstruktori — atjaunojam senos ieročus, tērpus un rotas. Šodien gribam pacienāt ar pašu vārī- tu kara zupu, ļaut izjust tērpu svaru, pastāstīsim par ieročiem, bet cīņas — nē. Mēs palēnām gribam izspiest no apziņas laukā visu, kas saistās ar cīņām. Mums galvenais ir nest tautā izglītojošo misiju, bet tā ir iegājies — visi gaida šovu. Kā uzģērbj bruņukreklu, tā visi gaida, kad sāks kauties. Visi grib, lai mēs viens otram sistu pa galvu, kaklu, muguru. Mēs zinām, kā tas sāp un kā ir, kad kaut kas plīst. Šodien ļausim interesentiem izšaut mērķī ar mazo loku, bet mums ir arī īstais loks, kas bultu var aizšaut līdz autoostai un nodarīt tur kādam ļaunumu. Mazais loks šauj aptuveni 150 metrus. Par lokiem viszinošākais ir Kārlis — ļoti labs šāvējs, ļoti precīzi šauj.

Mēs centīsimies panākt, lai iedzīvotāji bruolistes aktivitātēs saskata izglītojošo daļu. Kazimirs šodien stāstīs, kā pareizi izgatavot īstu bruņuvesti jeb kaļčugu — viņš mums tās taisa. Katrs interesents varēs to uzģērbt, izjust senā karavīra bruņojuma patieso svaru. Mārim mugurā ir senais latgaļu tērps un Pūces sakta — lai cilvēki zinātu, kas tā ir un redz, cik liela tā ir. Rādīsim un stāstīsim, ka jau mūsu ēras 9. gadsimtā cilvēkiem bija gredzeni uz katras rokas pirkstiem un tas apstiprinājies tepat Andrupenē veik- tajos izrakumos, kur apbedītajam cilvēkam uz visiem pieciem rokas pirkstiem bija gredzeni. Evita šodien nēsā tādu pašu vainadziņu, kādu nēsāja tā laika sievietes. Vainadziņš ir kopija tam, kas tika atrasts Dagdas kapulaukā. Senais latgaļu kapulauks atrodas tieši zem asfaltētā laukuma pretī bijušajam universālveikalam un baznīcai. Jā, jā tas laukums ir senais latgaļu kapulauks! Vainadziņu esmu taisījis pats no tieši tāda metāla, kāds izmantots oriģinālā, lai cilvēks var izjust, cik tas bijis smags. Viss atdarināts milimetru milimetrā, pat sīkos punktiņus mēģināts atdarināt. Tas, ko mēs rādām, nav oriģinālās lietas, bet gan mūsu veidotas kopijas no izrakumiem kapulaukos.

Arheoloģiskajos tērpos mēs esam kādi padsmit cilvēki, bet vis- pār — vairāk par diviem desmitiem. Esam no Latgales dažādām vietām: Māris nāk no Feimaņiem, Kārlis no Pušas, Artis no Sakstagala, Kazimirs no Rēzeknes, Juris no Mākoņkalna, es pats pārstāvu Maltu un Andrupeni, citi domubiedri ir no citām Latgales vietām. Mūsu starpā ir arī sešas sieviešu dzimtas pārstāves arheoloģiskajos tērpos. Esam dažādu profesiju ļaudis, piemēram, es strādāju Austrumlatgales virsmežniecībā par virsmežziņa vietnieku, Kazimirs — Rēzeknes dzelzceļā, Artis — galdnieks “Latgales galdniekā”, starp citu, šobrīd viņš izgatavo seno laiku katapultu, Artūrs ir zemnieks, Kārlis — students, Māris — uzņēmējs, Juris strādā a/s Latvijas valsts meži, Inga — skolotāja. Ar katru var iepazīties un uzdot interesējošos jautājumus."

Pirmsākumi

Šodienas notikumu liecības nākamajām paaudzēm glabā Kroma kolna virsaiša hronika — pašu veidota grāmata, kas stāsta par bruolistes aktivitātēm laika posmā no 2010. līdz 2012. gadam. Starp citu, šodien kara draudzei ir pat savs karogs un devīze. Ideja veidot seno latgaļu pili savā kalnā pie tēva mājām Aleksandram bija sen un nelika mieru. Latgaļu pilskalna rekonstrukcija sākās ar pirmajiem uzbūvētajiem aizsardzības vaļņiem un dažām koka būvēm. Aleksandrs ar savu aizrautību latgaļu karavīra degsmi iededzināja daudzos domu- biedros un tika nodibināta biedrība “Kroma kolna bruoliste”, kas turpina rea- lizēt daudzas drosmīgas idejas ārpus vienas konkrētas vietas, ir arī iegūti domubiedri visā plašajā Latgales teritorijā. Savas neilgās darbības lai- kā biedrība senā latgalieša dzīvi jau paspējusi rādīt pat aiz valsts ro- bežām. Pašmāju interesentu vēlmi redzēt Kroma kolna bruolisti tai vai citā Latvijas vietā jau kļūst grūti piepildīt. Dažādu pasākumu rīkotājiem tā ir liela veiksme, ja kultūras programmu šodien izdodas kuplināt ar šīs biedrības piedalīšanos, jo viņu popularitāte daudzkārt pārspējusi pašu iespējas būt klāt visur, kurp aicina.

Kāds patiesībā ir šovs?

Bet paši pacietīgākie un neatlaidīgākie Amatnieku tirdziņa apmeklētāji todien Dagdā tomēr sagaidīja to, pēc kā acīmredzami kāroja vis- vairāk. Vīri uzģērba savus bru- ņukreklus, lika galvā bruņucepures un tvēra pēc vairoga un zobena. Viņu cīņa līdzinājās fantastikai dejai, pēc kuras sviedri lija aumaļām. Tikai patiesība ir krietni skaudrāka un tajā nav ne vēsts no atraktīvā šova, pēc kura tā dalībnieki izstāstīja, kā patiesībā cīnījās senatnē.

Filmās rāda, ka, cīnoties ar zobeniem, karotāji ilgi dejo viens ap otru tango, bet faktiskā cīņa bija ļoti asiņaina un īsa. Klasiski — cirtiens un nāve. Karavīri centās pēc iespējas ātrāk nogalināt savu pretinieku nevis domāja, kā ilgāk un skaistāk cīnīties. Arheologi nereti atrod zobenus, kuros nav pat viena cirtiena pēdu un reti tādus, kuri cīņās pamatīgi apsisti. Tas tikai pierāda iepriekš sacīto — cīņas bija īsas un ļoti asiņainas, kurās nebija vietas romantikai. Romantika bija, kad karavīrs atgriezās no kara. Starp citu, arī bruņukreklam ir vājās vietas un arī tās pretinieki izmantoja, lai nogalinātu.

Kroma kolna bruolistes karavīri cīnījās ar kaujas zobeniem, taču neviens no tiem ne tuvu nebija tik ass, kā senos laikos, kad papīra lapa, krītot uz asmens, tika pārgriezta divās daļās. Svarīgs bija viss, piemēram, nelieli caurumi zobenā neļāva metālam rezonēt, cīņā pasargājot ieroci no banālas salūšanas. Sākumā bija smags zobens, bet vēlāk parādījās vieglāki — tiem bija lielāka un mazāka garda. Pūļa šaurībā karavīrs nevarēja vicināt zobenu, viņš dūra pretiniekam ar gardu. Izrādās, ka zobenu nedrīkstēja ņemt ar rokām aiz asmens, jo sviedru skābe provocēja rūsēšanas procesu. Filmās rāda, ka uzvarētājs zobenu iedur zemē. Dzīvē neviens karavīrs tā nedarīja, jo tas padarītu viņa ieroci neasu. Latgaļiem bija arī īss zobens — kā mačete. Kaujā svarīgi bija aizsargāt kājas, tāpēc vairogi tika izgatavoti uz leju šaurāki. Šauro vairoga galu cīņā izmantoja arī kā duramo. Katram latgaļu karavīram bija karavīra aproce, kuru nevarēja noģērbt bez kalēja palīdzības. Aproci drīkstēja nēsāt no 12 gadu vecuma. Latgaļiem bija vēl arī rokauti un spirāle. Pūces sakta sastopama tikai Latgalē (vēl kuršiem tāda bija). Karā tai laikā nenogalināja sievietes un bērnus. Tomēr zēnus, vecākus par 12 gadiem, varēja nogalināt, jo viņi tika uzskatīti par karavīriem. Latgaļi bija labi karavīri, cīnījās drosmīgi un šīs teritorijas naidnieki nevarēja pakļaut sev. Lūk, kāds patiesībā ir šis šovs, kuru skatītāji tik ļoti iecienījuši...

Juris ROGA