Nevis vaimanāt, bet dzīvot!

Tieši pusgadsimtu Lidija Oļehnoviča nodzīvojusi ar dziesmu, un pēkšņi tika noskaidrots, ka sieviete spēlē ermoņikas, bet tas mūsdienās ir liels retums. Publiski tā sevi atklāja pirms trīs gadiem, kad viņu uzaicināja piedalīties festivālā “Spēlē, muzikant!”. Un tālāk kā pa sviestu — divreiz piedalījās Svariņu “Zavaļinka”, vēl arī mūzikas svētkos Indrā, Asūnē un, protams, dzimtajos Robežniekos. Un kas ir patīkami: visur mīļa sagaidīšana un skaļi aplausi. Sieviete tā aizrāvās ar spēlēšanu, ka tagad dzīvo ar domu - kad aicinās uzstāties uz skatuves. Stāstu to visu ne pēc nostāstiem, pats savām acīm redzēju, kā arī fotoattēli ar dedzīgo akordeonisti, ne reizi vien rotāja mūsu avīzes slejas. Sen jau cerēju apciemot Oļehnoviču sādžu, bet korespondenta ikdienā tas nekādi neizdevās. Nesen izbrīvēju stundiņu,bet diemžēl Gromik sādžas mājā sastapu tikai Lidijas dzīvesbiedru.

Zemnieks pat nenobrīnījās, kad mājā ienāca žurnālists. Tajā dienā Vitoldam bija veselības problēmas, bet no sarunas neatteicās. Pastāstīja, ka viņi abi esot no Ludzas puses, no Pasienas — man arī tur kādreiz nācās būt. Viņiem abiem bija jau pāri trīsdesmit, kad zemnieku pāris pēc dievkalpojuma satikās. Gadus piecus draudzējās, bet tad salaulājās Pustiņas baznīcā, kur dzīvoja Vitolda brālis un māsa. Sākumā brauca ciemos, iepatikās Robežnieki un jaunlaulātie pārcēlās šurp uz dzīvi. Dzemdēja trīs bērnus, sagaidīja mazbērnus… Par ko viņš iemīlēja Lidiju? Mazliet padomājis, Vitolds atbildēja: “Strādīga, gudra saimniece, jautra un, turklāt spēlē er- monikas. Ar tādu nepazudīsi un noskumis nebūsi.” Ātri paskrējuši lauku darba gadi. Zvaigznes no debesīm nenocēla: viņš - traktorists, viņa — piena savācēja. Nebeidzamajās rūpēs nepamanīja, kā pienāca pensijas vecums. Laukos pelnītā atpūta neizdodas — slikti dzīvot bez pāris govīm, sivēna. Oļehnovičiem ir savs desmits hektāru zemes, ir dārzs, saimniecība rūpes prasa, bet veselības vairāk gan nekļūst. Zemnieka likteni nemainīsi, pa visu dzīvi jau ir pierasts pie sava piena un gaļas. Un te vēl saimniece dikti ar koncertiem aizrāvās, bet ģimenes galva ļaunu prātu netur: “Viņai tas patīk, lai arī citi paklausās, viņai tas labi izdodas. Nē, greizsirdīgs neesmu.”

Pēdējo reizi ar Lidiju mēs tikāmies Robežniekos rikšotāju sacensībās, kur es biju uzprasījies ciemos. Muzikante ar pusmūža stāžu izrādījās interesants sarunu biedrs. Uzauga zemnieka ģimenē, no sešu gadu vecuma ganīja radinieku govis. Patika viņai, kad atbrauca onkulis Tadeušs: balss viņam tāda patīkama, daudz dziesmu zināja. Mazā Lidija viņam piedziedāja, un reiz viņš pēkšņi paziņoja: “Pēc trim gadiem tev, meit, uzdāvināšu ermoņikas.” Gan ticēja, gan neticēja, tomēr onkulis noturēja savu vārdu un no Rīgas atveda “Maričku” pīlādžu krāsā. “Kā uz galda uzlika, tā mana sirsniņa arī notrīcēja. Vai tiešām man... ” atceras Lidija. “Sāku pati mācīties, ar basiem tikt skaidrībā palīdzēja onkulis Ignatijs. Desmit gados jau mācēju nospēlēt “Krāmniekus” (“Korobeiniki”), “Katjušu”. Ceturtajā klasē skolotāja aizliedza spēlēt, jo sāku sliktāk mācīties. Tikai bez ermoņikām skolas lietas pavisam neveicās. Ermoņikas atdeva — uzlabojās mā- cības, pašdarbība. Piecpadsmit gadu vecumā jau nospēlēju pirmās kāzas kaimiņu mājā. Pirmo honorāru 10 rubļu apmērā atceros visu dzīvi. Un tad aizgāja: sauca mani regulāri spēlēt ne tikai kāzās, bet arī armijā pavadot, dzimšanas dienu un jubileju svinībās. “Ņēmu tik, cik deva. Nevis naudā ir prieks, bet lai cilvēkiem mana mūzika un dziesmas patiktu. Daudzas zinu no galvas, bet lai atmiņa nepieviltu, glabāju dziesmu grāmatas.”
Žēl, pirmās ermoņikas nav saglabājušās. Astoņdesmit piektajā, kad apglabāja māmiņu, Lidija devās peļņā uz kolhozu “Baldone”. Maksāja tur labāk, bet, uznākot skumjām, nopirka sev jaunas ermoņikas “Trojandu”. Vēlāk iegādājās arī “Belorusočku”. Abas labas. Aizrau- šanās ar mūziku pieauga, un līdz precībām, pārdodot sivēnus, jauniete nopirka jaunu vācu akordeonu par tajos laikos ļoti augstu cenu — 407 rubļiem.

Sāka mācīties spēlēt akordeonu, bet saprata, ka ermoņikas sirdij tuvākas. Bija laiks, kad kaimiņš Zenons viņai uzdāvināja mandolīnu, taču stīgu instruments viņai arī nepatika. Un, lūk, ne vienu gadu desmitu vien Lidija par labāko uzskata savu “Belorusočku”. Ar viņu arī tagad iziet uz skatuves.

Bija viņai dzīvē arī otrā aizraušanās - zirgi. Kad strādāja par piena savācēju, mīlēja kolhoza Or- liku, Amerikānieti, Korčiku, pēc tam bija arī personīgie — Valets un Voronoks. Ai, žēl, nav vairs spēks, tagad Vitolda vecais traktoriņš palīdz piemājas saimniecībā. Daudz par ko mēs izrunājāmies: par dēlu Pēteri, kam jāstrādā ārzemēs, Anglijā, par mazdēlu Ernestu un mazmeitu Evelīnu… Lai izpatiktu ciemiņam, saimniecīte palielīja arī “Ezerzemi”, ko izraksta visu dzīvi. Patīk viņai lauku tēmas un biežās publikācijas, kur tiek stāstīts par Robežniekiem. Daudzus avīžu izgriezumus viņa krtīgi glabā. Esmu pārlie- cināts, ka arī šis raksts paliks ģimenes arhīvā.

Pavadīt nejaušo ciemiņu saimnieki izgāja ar ermoņikām. Nejauši padomāju — mīļie lauku ļaudis, jūsu dzīve nekad nebija viegla, īpaši tagad! Paši paēduši un padzēruši, bet sirds sāp par saviem radiņiem. Un mums, pilsētniekiem, jāmācās jūsu pacietība un izturība. Paši turat galvas augšā un citus uzmundrināt. Par to jūsu priekšā zemu paklanāmies.

Aleksejs GONČAROVS