Šeit mēs esam savējie, Eiropā — tikai vieni no daudzajiem laimes meklētājiem

Un nav nozīmes, vai mēs runāsim latviski, krieviski, poliski vai arī nāksies runāt “lauzītā” latgaļu mēlē. Jo mēs pazīstam viens otru — zinām otra tikumus un netikumus, esam informēti par to, kur otrs pavada atvaļinājumu, atceramies pasākumus, kuros saskrējāmies pirms vairākiem gadiem.

Pēc ilgākas prombūtnes, atgriezdamās dzimtajā pilsētā Krāslavā, nolēmu izstaigāt bērnības takas: aizgāju uz Šokolādes un Karņicka kalnu, uzkāpu Priedaines tornī, paciemojos bijušajās skolās, un neviļus ieraudzīju, cik pilsētiņa izskatās pamesta. Satiku ģimenes paziņas, un viņu stāstos vēl vairāk aptvēru mūsdienu skarbo realitāti: “māsa, pirmspen- sijas vecuma sieviete, aizbraukusi pie bērniem uz Angliju”, ”meita jau piecus gadus dzīvo Dublinā, apprecējusies ar īru un audzina trīs bērnus. Tikai viens no mazajiem vēl pārvalda latviešu valodu, un mēs drīz vairs nevarēsim sazināties”, “abi bērni dzīvo ārzemēs — dēls strādā Norvēģijā, meita — Vācijā”.

Un tie nav tikai Krāslavas stāsti. Tā notiek arī Dagdā, Daugavpilī, Rēzeknē, Preiļos, kā arī citās Latgales un Latvijas pilsētās. Kad lasām aizbraucēju pārdomas masu medijos, šķiet, ka tā ir tikai statistika, neko neizsakoši skaitļi. Kad dzirdam stāstus no draugu un paziņu mutes, saprotam, ka statistika neganti ielauzusies mūsu ikdienā, postot tuvo un mīļo cilvēku dzīves.
Reiz augstskolā pasniedzēja stāstīja, ka mobilizācijas teoriju ietvaros izdalāmas trīs cilvēku grupas: pirmajā ietilpst “pasaules apceļotāji, piedzīvojumu meklētāji”, kas jebkuros apstākļos — pat ja viņiem piederēs zelta maiss — nevarēs nosēdēt uz vietas, vienmēr tieksies ieraudzīt un pabūt jaunās vietās. Otrā grupa ir tie, kas labprātāk iekops savu ligzdiņu dzimtajā vietā, un tikai, ārkārtējas nepieciešamības spiesti, pametīs māti, tēvu, dzimtās mājas. Trešajā grupā ietilpstošie nekad nebrauks prom, jo citur pasaulē viņi gluži vienkārši novītīs un iznīks. Taču pēdējā laikā, kā liecina jaunākās teorijas, pat trešajā grupā ietilpstošie arvien biežāk sakravā mantas, pārstiepj maisiņu pār plecu un dodas tur, kur zāle ir zaļāka un debesis zilākas. Vismaz viņi cer, ka tā ir.

Izlasot dzejnieces, publicistes, sabiedriskās darbinieces, daudzu dzejas un eseju grāmatu autores Andas Līces teikto, proti, “Zaļi, skaisti un no ļaudīm tukši ir Latvijas lauki. Zeme, kas gadu simtiem ir barojusi cilvēka miesu, garu un dvēseli un līdz ar to veidojusi darba, savstarpējo attiecību kultūru, šodien izrādās nevajadzīga. Neviena tauta nevar dzīvot no maizes vien. Nav pamata tautai pārmest ticības trūkumu nākotnei, ja pašai valsts vadībai nav skaidra nākotnes redzējuma un ticība sniedzas tikai līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām”, šķiet, ka visa vaina jāuzņemas pie varas stūres sēdošajiem. Tajā pašā laikā A.Līce uzdod retorisku jautājumu: ”Skatoties dokumentālās filmas par Āfrikas tautām, kas apbrīnojami sīksti turas pie zemes, kaut arī zeme ir pagalam neauglīga un izkaltusi, gribot negribot jājautā, kas liedz mums turēties pie savas zemes, kas taču nav tuksnešu, zemestrīču un kara izpostīta?”

Droši vien katram no mums ir sava atbilde uz šo jautājumu. Kur ir labāk — viennozīmīgu atbildi neatrast. Tomēr, ceļojot un arvien biežāk esot prom no mājām, apzinos, ka Latvijā, lai arī kurā pilsētā būtu, tu esi savējais. Eiropā — tikai viens no daudzajiem “laimes meklētājiem”. Un tomēr — nekas nav tikai balts un melns. Ikvienā lietā un vietā ir sava zelta maliņa.

Anna ZEMBLICKA