Dziedāšana ir dzimtas saknēs: jaunā pasākumu organizatore nav izlaidusi nevienus Dziesmusvētkus

Tiekoties ar Aigu, viņas telefons pastāvīgi atrodas “kar- stajā zonā”. Kā meitene nosmejas, droši vien ļaudis zvana, lai izteiktu atsauksmes par nesen aizvadītajiem Krāslavas pilsētas svētkiem, kuros viņa piedalījās organizatoru komandas sastāvā.
Mūzikas skolā pasaka, ka trūkst ritma izjūtas

Aiga, cik vien spēj sevi atminēties, vienmēr bijusi saistīta ar mūziku. Sports viņai nekad lāgā nav paticis, vairāk interesējušas radošās nodarbes. Taču, tā kā mākslas skolu jau apmeklēja vecākā māsa, Aiga izlēma, ka nodosies nošu pasaulei. Tiesa, sākums nav bijis viegls. Kad meitene četru piecu gadu vecumā kopā ar vecmāmiņu de- vusies iestāties Krāslavas mūzikas skolā un tur noritējušas pir- mās pārbaudes, kuru laikā vaja- dzēja soļot ritmā un dziedāt, skolotāja vecmāmiņai pateikusi, ka meitenei pilnībā nav ritma izjūtas.

Taču mīlestība pret mūziku un ieguldītais darbs ļāva veiksmīgi apgūt ne vien klavierspēli, iemācīties spēlēt saksofonu, bet arī kļūt par talantīgu solisti. “Pēc 9. klases pabeidzu klavierklasi, un, atceroties neskaitāmās ieskaites, domāju, ka mūzikas skolā vairs kāju nesperšu. Taču vasaras laikā atskārtu, ka ar mācībām vidusskolā nebūs gana, ikdienā pietrūks mūzikas. Līdz ar to, nolēmu pievērsties saksofonam. Orķestra sastāvā izdevās paviesoties Polijā, Krievijā, Slovākijā un daudzās citās valstīs. Bi- juši neskaitāmi braucieni arī ar mūzikas skolas vokālo ansambli “Krāslaviņa”, kā arī individuāli konkursi, kuros piedalījos solistes ampluā”, savas gaitas mūzikā atceras jaunā dziedātāja.

Šogad pilsētas svētku laikā Aiga uzstājās kopā ar tādiem atzītiem māksliniekiem kā Kristapu Krievkalnu, Lieni Šomasi, Ilonu Bageli, Jāni Paukštello, kamerkori “Ave Sol” un citiem. Viņa tika nodēvēta par Krāslavas dziedošo nāru. “Šis koncerts bija nozīmīgākais manā karjerā, un vēlēšanās būt uz skatuves nekad nepazudīs, tomēr pēdējā laikā man arvien biežāk gribas strādāt otrajā plānā. Ja man lūdz uzspēlēt, es labprātāk ballītei sarunāšu kādu profesionālu saksofonistu, nevis uzstāšos pati”, vaļsirdīgi atzīstas meitene.

Seko līdzi skatuves uzstādīšanai un mācās rakstīt līgumus

Jau ģimnāzijā meitene aktīvi iesaistījusies skolēnu parlamentā. “Rīkojām dažādus pasākumus, neformālas aktivitātes. Reizēm bez jebkādiem resursiem, vien liekot lietā izdomu, izveidojām fantastiskus pasākumus”. Vēlme un interese “lietas organizēt” noteikusi arī studiju izvēli. “Ja patīk dziedāt, tad Latvijā ir tikai divas iespējas: vai nu mācīties profesionāli un saistīt dzīvi ar operu, vai arī kļūt par mūzikas pedagoģi. Mani nesaistīja neviena no abām alternatīvām. Līdz ar to izvēlējos trešo variantu”. Šovasar Aiga pabeidza mūzikas menedžmenta programmu Daugav- pils Universitātes Mūzikas un mākslu fakultātē, iegūstot projektu vadītājas kvalifikāciju.

Studiju laikā tika organizēti pirmie pasākumi. “Augstskolā rīkojām karnevālus, gandrīz katru otrdienu notika atskaites koncerti. Piedalījos latviešu-lietuviešu kamermūzikas projektā, kura ietvaros popularizējām abu valstu 20. gadsimta kamermūziku, ierakstot kopīgu disku. Pie mums brauca ciemos komponisti, vadīja lekcijas”.

Paralēli Aiga darbojās Krāslavas kultūras namā kā pasākumu organizatore — triju gadu laikā tika rīkoti un bieži vien arī vadīti 18. novembra pasākumi, jauniešu koncerti, bet lielākais izaicinājums, pēc meitenes domām, bijusi šī gada pilsētas svētku organizēšana. “Pilsētas 90 ga- du jubilejas svinībām sākām gatavoties jau pagājušā gada novembrī. Bija jāsarunā solisti un grupas, jānodrošina tehniskā pu-se, piemēram, sekoju līdzi tam, kā uzstāda skatuvi. Tā pat pirmo reizi Latgalē notika muzikālo strūklaku šovs. Atbildība bija liela”, atzīstas jaunā speciāliste.

Vēl viens izaicinājums, strādājot Krāslavā, pēc meitenes domām, ir raibā publika. “Mūzika, kas patīk latviešu auditorijai, ne vienmēr patiks krievva- lodīgajiem un otrādi. Tādos gadījumos vienmēr jāmeklē zelta vidusceļš — šajā gadījumā tas nozīmēja izvēlēties Raimonda Paula dziesmas, kas mīļas visiem”.

Aiga uzskata, ka, strādājot dzimtajā pilsētā plecu pie pleca ar vecākajiem kolēģiem, viņa guvusi nenovērtējamu pieredzi. “Mums bija forša komanda. Pēc pasākumiem vienmēr sanācām kopā pie kafijas tases, lai apspriestu, kas izdevies, bet kur — misējies”. Turklāt tas, kas augstskolā reizēm likās garlaicīgs, praktiskajā darbībā gribot negribot bija jāapgūst, piemēram, līgumu rakstīšana.

Skaļi jārunā un jābūt labsirdīgam

Jautāta, kādām īpašībām jāpiemīt labam pasākumu organizatoram, Aiga uzsver, ka ir skaļi, pārliecinoši jārunā, “lai pārējie komandas locekļi zinātu, kas viņiem jādara”, tāpat jābūt labsirdīgam. Tas ir jo īpaši svarīgi, strādājot ar dažādu vecumu, tautību un raksturu cilvēkiem. “Pie cilvēkiem jāiet ar smaidu, tikai tad izdosies izveidot kaut ko kopīgu. Un, pat ja kādā brīdī nevienu negribas redzēt, nākas sevi piespiest un runāt ar cilvēkiem. Pēc pasākuma gan gribas telefonu izslēgt vismaz uz divām dienām”, atzīstas meitene.

Vēl krāslaviete uzsver, ka profesija ir nervus “kutinoša”, tāpēc ir labi, ja piemīt stipri nervi. Pretējā gadījumā tie esot jānorūda. Aiga atminas, ka pagājušajā gadā jauniešu koncerta laikā pastāvīgi raustījusies elektrība. “Likās, ka koncerts izjuks, bija pamatīgs stress”. Šogad meitene to jau uztvērusi mierīgāk. “Misēkļi gadās ikviena pasākuma laikā. Piemēram, kāds nokavē, nelaikā iziet uz skatuves vai arī tiek kļūdaini nosaukts solista vārds vai grupas nosaukums. No šādām situācijām jāmācās iziet ar humoru un profesionalitāti”.

Tiem, kas vēlas apgūt šo profesiju, meitene iesaka jau skolas laikā pamēģināt kaut ko organizēt. “Pretējā gadījumā, uzsākot studijas, liksies, ka esi iemests atrakciju parkā un nezini, kādas atrakcijas izvēlēties”. Tāpat jārēķinās, ka būs jāapgūst plašs zinātņu spektrs: augstskolā māca mūziku, mākslu, tiesību pamatus, ekonomiku un citas nozares. “Mā- kam gan algu sarēķināt, gan uzrakstīt autoratlīdzību”, smejas jaunā speciāliste.

Mūzika cilvēkus vieno

Pagaidām Aiga nav izšķīrusies par tālākajiem plāniem. No vienas puses, viņa apzinās, ka Latvijā un jo īpaši mazpilsētā ir samērā vāji attīstīta pasākumu organizēšanas tehniskā puse. Līdz ar to gribas aizbraukt uz ārzemēm un gūt tur jaunu, plašāku pieredzi. Tajā pašā laikā meitene sevi uzskata par dzimtās vietas patrioti. Viņa labprāt uzsāktu studijas maģistrantūrā un paliktu Krāslavā, lai īstenotu pilsētā visas savas “trakās idejas” — neskatoties uz to, ka daudzi emigrē un iedzīvotāju paliek arvien mazāk.

“Jo mazāka saime, jo tā ir mīļāka”, ar smaidu nosaka meitene. Viņa pārliecināta, ka dažādi mūzikas pasākumi un mūzika kā tāda Latvijā nekad neiznīks. “Mū- zika vieno dažādu paaudžu, tautību cilvēkus. Tas labi redzams Dziesmusvētkos, kad visi sapulcējas kopā. Neesmu izlaidusi nevienus Dziesmu svētkus, jo tad varu no sirds izdziedāties”.

Dziedāšana ir meitenes dzimtas saknēs. “Mamma ir pedagoģe, joprojām dzied, arī vecmāmiņa jaunībā gan dejoja, gan dzie- dāja. Vēl tagad var kādu valsi uzraut”. Ģimene jauno speciālisti ārkārtīgi atbalsta. Pirms koncertiem un atbildīgiem pasākumiem ome lūdz viņai attiecīgi vai nu nodziedāt vai izstāstīt programmu, lai “nebūtu tā, ka mazmeita iznāk uz skatuves un neko nezina”.

Anna ZEMBLICKA