Vienas dzimtas devums

“Speciāli izstādei nekas nav darināts, atnesu to, kas bija mājās,” turpina Zita. “Kā skolotāja, es protu daudzas rokdarbu tehnikas — tamborēju, adu, aužu prievītes, izšuju. Šajā izstādē nav parādīta papīra plastika, man patīk šūt apģērbu, kas arī šeit nav parādīts. Manas meitas arī ir rokdarbnieces: Sanita tamborē, auž prievītes un izšuj, savukārt Arita tamborē un izšuj. Viņu vecmāmiņa, mana mamma — Lū- cija — kurai apritējuši 75 gadi, daudz ada un šuj. Viņa savulaik adīja skaistus rakstainus cimdus, pati sacerēja vizuāli skaistus rakstus. Burt- nīca ar tiem nobružāta, bet ir saglabājusies un var izmantot adīšanā, tikai mamma šajā vecumā vairs neada rakstainus cimdus, izvēlas vienkāršākus.”

Zita savu pirmo profesiju inženieris- šūšanas izstrādājumu tehnologs ieguva Rīgas politehniskajā institūtā. Dzīvoja Asūnē, strādāja Dagdas sadzīves pakalpojumu kombinātā. Kad redzēja, ka valstī notiekošo pārmaiņu rezul- tātā kombinātā darba nebūs, nolēma izmantot iespēju un pārkvalificēties par skolotāju, turklāt Asūnes pamatskolā tobrīd radās vakance — iepriekšējā skolotāja devās pensijā. Tā Zita Daugavpilī ieguva pedagoģisko izglītību un turpināja strādāt jau skolā. Aust prievītes iemācījās, jo tam bija jāmāca bērnus. Kad viņa 1989. gadā atnāca strādāt uz skolu, 9. klases programmā bija paredzēta prievīšu aušana. Ģertrūde Leikuča no Krāslavas skolotājiem novadīja ne- lielus kursus, jo tolaik daudzi nezināja, kā aust prievītes.

“Man tuvāka šūšana, adīšana — nē, jo ļoti žēl ārdīt laukā savu darbu,” turpina Zita. “Šāda izstāde sen bija nepieciešama, jo cilvēki taču dara kaut ko mājās un te var parādīt savu veikumu un novērtēt, ko māk citi. Man ir liels gandarījums redzēt izstādē savu skolēnu darbus, ne tikai radu un paziņu. Ļoti labi atceros savu skolnieci Inesi Lukjansku, kurai ļoti patika eksperimentēt. Klasē izcēlās arī Renāte Šļukuma. Abas ļoti labi šuva. Manas skolnieces ir Evita Krūmiņa, Santa Krūmiņa, Ilona Krūmiņa, arī Elīna Krūmiņa, Justīne Aišpure, kuru atnestie darbiņi ir oriģināli un interesanti. Jebkurš rokdarbs aizņem ļoti daudz laika, jebkurš tāds darbs ir vērtība, jo tas ir individuāls, darināts ar rokām, tā nav masveida ražošana!”

Būtu interesanti parunāt arī ar Zitas meitām, taču Sanita un Arita atrodas ārpus valsts: viena — Anglijā, otra — Vācijā. Sanita ir septiņus gadus vecāka par māsu, savulaik ieguva Latvijā augstāko izglītību. Precējusies, jau divus gadus strādā Anglijā maizes ceptuvē, nesen paaugstināta amatā. Turpat strādā arī dzīvesbiedrs. Aritai Vācijā nesen sācis ritēt otrs gads, viņa tur dzīvo kopā ar draugu, kurš ir automehāniķis servisā. Pati sākumā strādājusi kafejnīcā, pēc tam apmeklēja vācu valodas kursus, tagad strādā veikalā.

Zita: “Es un mans vīrs Valērijs, kurš ir saimniecības daļas vadītājs skolā, nevaram no saviem ienākumiem nodrošināt bērniem visu nepieciešamo. Tur viņi sevi paši nodrošina. Protams, ir skumji, ka bērniem jādzīvo svešumā, bet mēs regulāri sazināmies internetā, izmantojot skype.”

Juris ROGA