23. augusts — Vilhelma Kihelbekera piemiņas diena

Patiesību sakot, šī cilvēka dzīve ir tā vērta, lai par to rakstītu veselus krājumus. Līdz šim par viņu ir uzrakstīta tikai viena grāmata. Autors — mūsu tautietis Jurijs Tiņanovs, dzimis Rēzeknē.

Kihelbekers piedzima Pēterburgā. Mācījās privātskolā pilsētā Voro (mūsdienās Viru, kas atrodas Igaunijā), tad iestājās Carskoseļskas licejā. Tur arī sāka rakstīt un publicēt savus pirmos dzejoļus. Pedagogi par viņu stāstīja ar mīļumu, uzsverot viņa uzcītību un visu disciplīnu apgūšanu, kā arī atcerējās viņa romantisko un reizēm neparedzami straujo raksturu.

Visbiežāk par Kihelbekeru atceras kā par Puškina klasesbiedru. Neskatoties uz to, ka viņi bija draugi, vienreiz starp viņiem notika duelis. Kihelbekers apvainojās uz slaveno dzejnieku, kurš uzrakstīja diezgan aizvainojošu epigrammu. Dueļa laikā tuvredzīgais Kihelbekers aizšāva garām, bet Puškins izšāva gaisā. Pēc dueļa viņi vairs nekad nestrīdējās. Absolvējot liceju ar zelta medaļu, Vilhelms Kihelbekers iestājās dienestā Ārlietu ministrijā. Esot ministra sekretāra amatā, viņš pavadīja kancleru visos braucienos pa Eiropu. Viena brauciena laikā, Parīzē, Kihelbekers uzstājās ar lekciju par krievu literatūru. Iedvesmojoši uzstājoties, viņš asi kritizē dzimtbūšanu Krievijā. Nākamajā dienā dzejnieks steidzami tiek atsaukts mājās, kur nolemj sodīt romantiski noskaņoto diplomātu. Viņu nosūta uz Kaukāzu kā īpašu uzdevumu ierēdni. No vienas puses — jauns amats, no otras — ļoti līdzinās izsūtīšanai. Kaukāzā Kihelbekers sadraudzējās ar Gribojedovu.

Pēc diviem gadiem dzejnieks pārcēlās uz Maskavu (pēc kārtējā dueļa ar Kaukāza karaspēku virsvadītāja Jermolajeva radinieku). Bet vēlāk… Tad notika dekabristu sacelšanās, kad Kihelbekers ar pistoli rokās skraidīja pa senāta laukumu, mēģinot sameklēt un nošaut lielo kņazu Mihailu Pavloviču… Pēc tam ceļš uz Varšavu, arests, tiesa… “Klejojumi” pa cietokšņiem un cietumiem, kuru vidū bija arī ieslodzīto rota Dinaburgas cietoksnī (1827-1831). Tad izsūtīšana uz Irkutskas guberņu. Slimības, kas izraisīja aklumu. Nāve Toboļskā… Bet pāri visiem skumjajiem, traģiskajiem notikumiem — Šekspīra krājumu tulkojumi, dzejoļi un poēmas, kultūras un pedagoģiskā darbība Sibīrijā, Aizbaikāla tautu etnogrāfiskie apraksti, agrāk Sibīrijā nezināmo lauksaimniecības kultūru audzēšana. Kūsājošas dabas raksturu neviens nevarēja lauzt. Līdz pat savai nāvei Vilhelms Kihelbekers pasniedza privātstundas, kamēr vien kaut ko redzēja, rakstīja, bet kad kļuva akls - diktēja jaunos rakstus sievai…
Daudz laika ir pagājis. Bet piemiņa par šo lielisko literātu un apgaismotāju tiek glabāta vairāk nekā pusotru gadsimtu.
Nu… Par Kihelbekeru!

Andrejs JAKUBOVSKIS