Aleksandrs Maijers — mūzikas draugs

— Gribētu mūsu sarunu sākt tā nedaudz filozofiski: ko Jums nozīmē mūzika?

— Uzreiz grūts jautājums (smejas). Varbūt izklausīsies par skaļu teikts, taču bez mūzikas nespēju iedomāties savu dzīvi un ikdienas gaitas. (Arī sarunas laikā fonā skan viens no Aleksandra iemīļotākajiem diskiem..). Man patīk gan klausīties dažāda stila mūziku — etnomūziku, džezu, alternatīvo, gan radīt pašam.

— Kā sākās Jūsu draudzība ar mūziku?

— Uzreiz jāsaka, ka vecāki nebija muzikāli cilvēki. Māte strādāja bērnudārzā par audzinātāju, tēvs bija armijas cilvēks. Taču mamma teica, ka es jau kopš bērnības dejoju ar radioaparātu. Kad vectēvam parādījās lenšu aparāti, tie acumirklī piesaistīja manu uzmanību. Diemžēl darbošanās ar tiem nebija tik vienkārša kā mūsdienās ar disku atskaņotājiem. Tāpēc pagāja zināms laiks, kamēr apguvu to darbības knifiņus. Iemācījos, kā attīt un uzlikt tās dziesmas, kas man īpaši patika. Mācīdamies Viļānu vidusskolā, nedaudz darbojos kā dīdžejs. Taču īstā aizraušanās sākās studiju gados Rīgā.

— Vai izvēlējāties ar mūziku saistītu specialitāti?

— Nē, iestājos Rīgas Tehniskajā universitātē. Diemžēl tā nebija mana sirdslieta. Taču tieši studiju gados iemācījos ļoti daudz no tā, ko protu šobrīd. Man patika pētīt mūzikas instrumentu veikalu vitrīnas. Kādu reizi, tā staigājot un pētot, iegādājos nelielu stabuli. Kā jau ikvienam studentam trūka nepieciešamo līdzekļu, lai iegādātos ko lielāku. Tāpēc, ar laiku izpētījis dažādu mūzikas instrumentu uzbūvi, sapratu, ka daudz ko no tā varu uzmeistarot arī pats saviem spēkiem. Viena no vienkāršākajām idejām — svilpavnieki. Diemžēl tobrīd māls nebija viegli pieejams, arī par apdedzināšanu neko vēl nezināju. Kā gadījās, kā ne — trāpījās pa rokai valrieksts. Pamēģināju no tā dažus svilpavniekus uztaisīt, pēc tam arī no kokosriekstiem. Studiju gados iepazinos arī ar dažiem cilvēkiem, kas spēlēja grupās.

— Kļuvāt par kādas grupas dalībnieku?

— Jā. Jaunieši Rīgā bija aktīvāki nekā provincē. Ja skaita mazās grupas, kopumā esmu spēlējis kādos piecos kolektīvos. Viens no ilglaicīgākajiem projektiem ir Oroboro. Ierakstīti kopīgi diski, spēlēts dažādos pasākumos. Diemžēl šobrīd šķērslis ir lielais attālums. Viens no Oroboro kolēģiem dzīvo Rīgā, otrs Cēsu novadā. Kādu laiku sūtījām cits citam vēstules, apmainoties idejām. Bet, lai tā regulāri darbotos, nepieciešams biežāk tikties. Lai gan nu jau būs kādi 12 gadi Oroboro sastāvā, ar īpašu aktivitāti neizceļamies. Galvenokārt tāpēc, ka mums nepatīk pašiem stipri uzbāzties. Pēdējo reizi kopā spēlējām Rīgas pilsētas svētkos.

— Kur kopumā esat spēlējis?

— Dažādu grupu sastāvā esmu piedalījies visos lielākajos Latvijas mūzikas festivālos: “Liepājas dzintarā”, ”Sinepes un medus”, “Bildēs” spēlēju. Piedalījos dažos pasākumos arī Baltkrievijā, Lietuvā un Polijā. Īstenībā Latvijā nav pārāk daudz iespēju izvērsties konkrētajā nišā. Pasaulē šis žanrs — world music jeb pasaules mūzika — ir samērā pieprasīts. Taču Latvijā ar to bagāts nekļūsi. Mūzika, ko spēlēju, nav paredzēta komerciāliem mērķiem. Varbūt izklausās intraverti, taču spēlēju savam priekam. Pat, spēlējot vecās kompozīcijas, vienmēr parādās kaut kas jauns. Mana darbošanās ievirze ir saistīta ar improvizāciju. Nekad neiznāk atkārtot vienu un to pašu. Kompozīcija top izpildījuma laikā, parādās dažādas nianses, kaut kas pavisam negaidīts. Taču spēlēšana publikai rada pavisam citas sajūtas.

— Ko apkārtējie saka par Jūsu izpildīto mūziku? Vai varat raksturot vidējo klausītāju? Vai tas ir zemnieks, bet varbūt tieši otrādi — biznesmenis, kas dodas pārlidojumā no Rīgas uz Maskavu?

— No profesionālā viedokļa daudzi iebilst, ka mēs vispār neesam muzikanti. Ja man iedotu nospēlēt pēc notīm, man laikam nekas diži nesanāktu.. Tiesa, esmu divus gadus mācījies mūzikas skolā akordeona spēli. Man patika, taču solfedžo gan negāja pie sirds. Un tad nu mēs trīs draugi, kādu laiku nomācoties, izdomājām, ka mums pietiks. Kā vēl vienu attaisnojumu nepabeigtajām mūzikas gaitām varu minēt arī apstākli, ka dzīvoju patālu no skolas, kādus kilometrus 15. Taču vēl pēc tam kādu laiciņu mājās spēlēju akordeonu. Taču kopumā varu teikt, ka, spēlējot no lapas, nerodas tā gandarījuma sajūta, kāda pārņem, kad izdodas pašam atklāt kādas jaunas skaņu nianses. Tautas mūziku jau arī neviens pēc notīm nespēlē. Mūsu mūziku gluži par tautas melodijām nevarētu saukt, tā drīzāk ir eksperimentālā mūzika ar etno piesitienu.
Ko saka cilvēki? Viņiem ir interesanti. Protams, ne visiem tas patīk, ne visiem arī vajag. Pārsvarā manu mūziku klausās vienkāršāki cilvēki, kas ikdienā ar muzikālām lietām nemaz nav saistīti. Viņus, piemēram, izbrīna, kā no santehnikas caurulēm iespējams uztaisīt stabuli.

— Un tiešām — kā to dabūjat gatavu?

— Daži instrumenti top nedēļas garumā, citus iespējams uztaisīt pa vienu dienu. Izgatavošanas procesā visi posmi ir savstarpēji saistīti. Var rasties grūtības ar materiāla apstrādi. Var trūkt pacietības. Taču, ja strādāju priekš sevis, tad laika patēriņš mani nebiedē. Tiesa, vasarā jāpastrādā arī lauku darbi, tāpēc ziemas šajā ziņā ir produktīvākas.

— Raksturojiet kāda instrumenta tapšanas gaitu!

— Runājot par materiāliem, darboties ar dabas materiāliem nereti ir vienkāršāk. No koka izmantošanas daudzi atsakās, jo to nepieciešams urbt, virpot, kas ir diezgan liels izaicinājums. Visvienkāršākais veids, piemēram, kā uztaisīt stabuli, ir paņemt niedres, kas aug pie ezeriem, grāvjiem, purviem. Labāk tās ievākt pa ziemu. Pastāv iespēja — ja tās izmanto zaļas, tās var sačokuroties. Niedres nogriež un sakarina posmos. Iekšpusē iztīra. Tad vienā malā izgriež nelielu mēlīti. Augšā, kur ir starpsiena, iepilina vasku. Pūšot mēlīte sāk vibrēt. Kad ir skaņa, var izgriezt vai izdedzināt melodiskos caurumus. Ar citiem instrumentiem ir līdzīgi, piemēram, svilpēm. Galvenais priekšnoteikums — jābūt caurulei, tajā jādabū pamattonis. Pēc tam var taisīt caurumus un īsināt. Jāatceras — jo lielāks caurums, jo augstāka skaņa. Man, piemēram, ir tūneris, ar kura palīdzību cenšos instrumentus uzskaņot, lai kopā ar grupas biedriem varētu saspēlēties. Bieži vien skaņošanas process ir ļoti laik- ietilpīgs, lai precīzi noskaņotu, var paiet diena. Vissarežģītākais instruments ir dubultās stabules. Tad skaņošana var aizņemt pat nedēļu.

— Cik instrumentu esat izgatavojis?

— Ja skaita arī sīkos, tad varētu būt pāri tūkstotim vismaz divdesmit dažādu veidu instrumentu: stabules, šķērsflautas, vargāni, panflautas, grabuļi, perkusijas, eksotiskā afrikāņu sanza un daudzi citi.

— Jūs instrumentu izgatavošanā izmantojat diezgan netradicionālus materiālus.

— Tā varētu teikt. Man patīk izmantot to, kas nokalpojis savu laiku. Ir žēl sviest laukā, taču instrumenta izgatavošanai der. It sevišķi ja šķiet — varētu labi skanēt. Esmu izmantojis mēbeļu savienojumus, vecas, nolauztas antenas, zāģus, plastmasas caurules, modinātājus, gofrētās caurules, rotaļlietas un daudz ko citu.

— Vai instrumenti paliek tikai Latvijā vai arī aizceļojuši uz ārzemēm?

— Kad piedalos gadatirgos, ārzemnieki vienmēr nāk un brīnās, ka mēs tik daudz ko izgatavojam pašu rokām. Mani, piemēram, pārsteidza viena meitene, kura lido speciāli uz tirdziņiem no Japānas. Viņai Japānā pieder neliels veikaliņš, kur viņa tirgo pašdarinātas lietas. Jau otro gadu viņu satiku Brīvdabas tirdziņā.

— Un nobeigumā tradicionāli — Jūsu novēlējums lasītājiem.

Ja ir interese, ir jāmēģina. Pašlaik ir ļoti daudz informācijas, par to, kā izgatavot instrumentus. Var pat youtube dažādas pamācības noskatīties, iemācīties spēlēt. Vēl gribētu novēlēt klausīties daudzveidīgu mūziku. Manuprāt, tas palīdz arī dzīvē. Kad nav noskaņojuma, ir problēmas, tad mūzika rada viegluma sajūtu. Tas man ir bieži palīdzējis.

Anna ZEMBLICKA