100 gadus ceļu krustojumos

Remontē ceļus… Vasarā un rudenī tas īpaši svarīgi ir visiem ceļu satiksmes dalībniekiem. Te šeit, te tur pēkšņi parādās luksofori, kas nodrošina noteiktu kārtību uz saraktajiem ceļiem.

Luksofora vēsture ir jau pusotru gadsimtu sena. Bet oficiāli šai iekārtai ir tikai simts gadu. Kāpēc? Jo pats pirmais luksofors Londonā… Bet sāksim no paša sākuma.

1868.gadā, kad Londona bija vislielākā pilsēta pasaulē, Lielbritānijas parlaments bija norūpējies par to, ka uz pilsētas ceļiem regulāri ir sastrēgumi. Ceļu satiksmes noteikumi, protams, jau eksistēja. Bet noteikumos bija ieraksts par to, ka ceļu satiksmē prioritāte ir ievērojamākajiem jātniekiem (tajā laikā automobiļu vēl nebija, bet kabīņu un privāto ratu, kas iejūgti viena vai divu zirgu pajūgā, bija tik ka “sastrēgumstundā ne paelpot!”) Tas viss radīja apjukumu. Ej un saproti, kas ir svarīgāks: apavu veikala, kas atrodas Parīzē, īpašnieks vai restorāna, kas atrodas Londonā, īpašnieks. Izgāztuves, kautiņi uz ceļiem — tā laika ierasta parādība. Pie tam visas šīs nekārtības visbiežāk notika pretī parlamenta logiem. Parlamentāriešu pacietībai pienāca gals. Mērijas saņēma pavēles likvidēt nekārtības Vestminsterē! Lordmērs vērsās pēc palīdzības pie transporta strādniekiem - inženieriem. Savu projektu piedāvāja izgudrotājs Džons Pīks Naits. Pirmais luksofors, kas bija uzstādīts 1868.gada 10.decembrī, tika darbināts manuāli. Luksofora bultas, ja bija novietotas horizontāli, aizliedza kustību, bet, nolaistas 45 grādu leņķī, aicināja braukt uzmanīgi. Nakts laikā bultas tika apgaismotas ar gāzes luktura palīdzību, kas riņķoja un deva sarkanu vai zaļu gaismu. Kārtība jau bija lielāka. Vairs nebija redzamas izgāztuves. Luksofora signālu ievērošana bija visiem vienlīdz svarīga, neatkarīgi no izcelsmes.

Pēc 23. dienas notika nelaime. Gāzes lukturis uzsprāga un smagi ievainoja policistu, kas regulēja ierīci. Luksoforu noņēma — “tālāk no grēka”. Kustību sāka vadīt satiksmes regulētāji… Par luksoforiem atkal sāka runāt, kad nelaimīgo Bridžitu Driskolu notrieca automobilis un viņa gāja bojā. Automobilis brauca “trakā ātrumā” — 8 jūdzes stundā! (13 km/h). Bridžita gribēja no pretī traucošā automobiļa pasargāties ar lietussargu, bet šoferis, vieglprātīgais Artūrs Esdells, tajā laikā sarunājās ar jaunkundzi — pasažieri un dāmu ar lietussargu pamanīja jau par vēlu… Lietu ierosināja… Bet lēmums tā arī netika pieņemts…
Tikai pēc 45 gadiem, 1914. gada 5. augustā Klīvlendā (ASV) tika uzstādīts pirmais elektriskais sarkani - zaļais luksofors, ko regulēja policists, kas sēdēja speciālā kabīnē. Luksofora pārslēgšanas laikā bija dzirdama skaļa un griezīga skaņa, lai visi ievērotu jauno ceļu satiksmes kustības regulējošo ierīci. Pēc 6 gadiem, 1920. gadā, Deitronā un Ņujorkā jau tika uzstādīti pirmie triju krāsu luksofori…

Elektriskos regulētājus Eiropā uzstādīja tikai 1922. gadā - Parīzē un Hamburgā. Bet Anglijā luksofors tika “ielaists” tikai 1927. gadā.

Luksofora vēsturē bieži tiek minēts arī oriģinālās ierīces izgudrotāja Garreta Morgana vārds. Tieši viņš, esot Amerikas indiānis, formulēja luksofora galveno būtību: veidot krustojuma šķērsošanas kārtību neatkarīgi no personas, kas atrodas pie stūres. Viņa tehniskā ideja nekļuva par visoptimālāko, bet mērķis, ko viņš noformulēja, palika par noteicošo elektriskajiem regulētājiem — vienlīdzības un taisnīguma nodrošinājums uz ceļiem.

Andrejs JAKUBOVSKIS