(Nobeigums. Sākums “Ezerzemē” nr. 59 no 2.08.2013.)
Vēsturē ir saglabājusies liceja direktora runa saviem izlaidumniekiem: “Ejiet, draugi, uz savu jauno darba lauku!... Glabājiet patiesību, ziedojiet viņas labā visu; no nāves nav jābaidās, jābaidās no negoda; ne bagātība, ne amati, ne apbalvojumi dara godu cilvēkam, bet viņa labais vārds, sargājiet to, sargājiet tīru sirdsapziņu, tas arī ir jūsu gods. Ejiet, draugi, atcerieties mūs!..” Sargeņģeļa ceļavārdi.
Tādi viņi, lūk, baroni Engelhardi… Gāja laiks. Pēc pir- mā pasaules kara un impērijas sabrukuma baroni palika savas dzimtas ze-mē. Agrārā reforma pamatīgi samazināja “grāfistes” izmērus. Neskatoties uz to, Engelhardi turpināja saimniekot savā zemē… Līdz 1939. gadam, kad vācieši gandrīz vai piespiedu kārtā atstāja savu dzimto zemi. Ātrumā cilvēki spēja savākt tikai savas personīgās mantas… Pārējos īpašumus viņi bija spiesti vienkārši atstāt…
Kaut kad viņi tā arī dzīvoja — tuvu blakus. Plāteri un Engelhardi. Daugavas dažādos krastos. Sacentās, draudzējās, radojās… Kas to lai zina, varbūt mūsu pilsēta radās tāpēc, lai pārspētu seno bruņinieku dzimtu, kas dzīvoja otrajā krastā…
Maz ziņu ir saglabājies par Engelhardu dzimtu Krās- lavas novadā. Saglabājusies māja Vecbornē, Matulišķos no īpašuma palikušas tikai divas sienas. Par parkiem, kas kādreiz rotāja kungu mājas, var tikai iedomāties… Vecais dīķis glabā vēl vēstures neatklātus noslēpumus.
Bet ja ieskatīties… Ja nu pēkšņi mierīgajā ūdens spogulī parādās senais Akras cietokšņa veidols. Un knapi sadzirdamā franču karaļa balss: “Turpmāk tu tiksi saukts par Sargeņģeli…”
Krāslavas pārdaugavas vēsture vēl gaida savu stundu…
Andrejs JAKUBOVSKIS
Rakstā izmantota informācija no Jevģēnija Golubeva apraksta “Engelhardi”, kā arī materiāli no Vikipēdijas.
.jpg)
04.07.2025.JPG)
