Bruņinieki no Sargeņģeļu dzimtas

Trešais krusta gājiens bija īpaši sarežģīts un ilgs. Svarīgākais cietoksnis Akra bija neieņemams. Saladina karapulki ne tikai veiksmīgi to apsargāja, bet arī veica smagus triecienus pa kristiešu karaspēkiem. Eiropas monarhu pacietība zuda. Uz Palestīnu devās uzreiz trīs vareni monarhi. Ričards Lauvassirds, Fridrihs Barbarosa un Filips II Augusts… Pēc nogurdinoša aplenkuma, lieliem zaudējumiem, pārcilvēciskām pūlēm cietoksni izdevās atkarot. Garnizona kapitulāciju pieņēma franču karalis Filips. Ceremonija notika pēc iepriekš izstrādāta plāna, tik pēkšņi… Saracenas kareivim neizturēja nervi, paķēra viņš zobenu un atvēzējās virs karaļa galvas… Pēdējā brīdī starp zobenu un karaļa galvu parādījās roka, ieģērbta dzelzs cimdā… Karalis bija glābts.

“Kāds ir tavs vārds, bruņiniek?” jautāja karalis savam glābējam. “Karls Bernards,” varonis atbildēja. “Pateicos tev, Karl Bernard. No šī brīža savam vārdam tu vari pievienot slavas pilno vārdu Sargeņģelis.”

Tā arī pasaulē radās Sargeņģeļu bruņinieku dzimta… Vāciski šis segvārds skan kā Engelhardi.

Engelhardi lepojās ar savu leģendāro priekšteci. Dzimta bija liela, sazarota. Dzimtā ir arī Kurzemnieku atzars. Kaspars fon Engelhards 1638. gadā apprecēja Annu Margaretu Bistramu no Altbornas muižas. Tas arī ir senatnīgās dzimtas kurzemnieciskā atzara dibināšanas laiks. Bet Altborne nav nekas cits kā Vecborne, Matuliški, Bergi. Tas ir Kaplavas pagastā (Šnellenštaina),

Daugavas otrā krastā.

Engelhardu baronu vidū bija daudz slavenu cilvēku, kuri mainīja vēstures gaitu. Pulkveži, zinātnieki, politiķi, rakstnieki… Viņu īpašumi bija tik plaši, ka tika runāts par Engelhardu grāfisti Kurzemes sastāvā. Pievērsīsimies slavenās dzimtas Kurzemnieku atzara diviem slaveniem pārstāvjiem.

Pēterburgā Ziemas pilī ir militārā galerija, tajā izvietoti 1812. gada kara varoņu portreti. Ceturtajā rindā no kreisās puses ir Grigorija Gregorjeviča Engelharda portrets… Barons Grigorijs ir veicis slavenu ceļu. 40 gadu laikā, kad dienēja krievu armijā, viņš piedalījās karā ar zviedriem, ar Napoleona karapulkiem cīnījies Austrijā, Polijā un Austrumprūsijā. 1812. gada karā no pirmās līdz pēdējai dienai cīnījās ar frančiem. Viņam uz ķermeņa nebija nevienas “dzīvas” vietas. Drošsirdīgais ģenerālis bija 6 reizes ievainots. Divas reizes viņam bija kontūzija. Viņa apbalvojumu saraksts aizņemtu vairākas teksta lappuses. Nosauksim tikai vienu — zelta zobens ar dimantiem “Par drošsirdību”. Tas tika pasniegts ļoti reti, par īpašiem sasniegumiem karā, par personīgo drošību kaujas laukā. Slavenais pulkvedis, kurš saņēma valstī augstākos apbalvojumus, piedzima Matulišķu muižā, kas atrodas Kaplavas pagastā… Otra Engelharda tiešu saistību ar mūsu novadu sameklēt ir sarežģīti. Tomēr fakts, ka viņš piederēja Livonijas dzimtas atzaram, liecina par to, ka viņš ir “mūsējais”. Es runāju par Jegoru Antonoviču Engelhardu, kurš patiesībā ir Georgs Reinolds Gustavs.

Jegors Antonovičs vēsturē pazīstams kā rakstnieks un izcils pedagogs. No 1816. līdz 1823. gadam viņš bija Carskoje Selo liceja direktors. Kur mācījās puisēns Saša no senās Puškinu dzimtas…

Direktora un zēna starpā attiecības neveidojās labas. Topošais dzejnieks uzskatīja, ka direktoram Engelhardam patīk izrādīties, ka viņam ir svarīgāks ārējais efekts, nevis liceja iekšējā dzīve, ka viņš par daudz uzrauga savus audzēkņus. Direktors savukārt bija piesardzīgs pret Puškinu, uzskatīja, ka viņš ir vieglprātīgs. Kaut gan visu laiku arī mēģināja nodibināt kontaktus. Pēc tam, kad Jegors Antonovičs ieraudzīja savu karikatūru, ko uzzīmēja viņa nepaklausīgais skolēns, mēģinājumus satuvināties viņš pārtrauca. Vēsturē ir palicis neitrāls un ļoti atsvešināts ieraksts, ko audzēknis Puškins ir atstājis sava “nemīlamā” direktora albumā: “Man ir patīkami domāt, ka jūsu atmiņu grāmatā citu jaunu cilvēku uzvārdu vidū, kuri ir pateicīgi Jums par laimīgāko dzīves gadu, ieraugot arī manu Jūs teiksiet: ”Licejā nebija “nepateicīgo”. Aleksandrs Puškins.”

Puškins liceju pabeidza 1817. gadā. Slavenā dzejnieka liktenis nebija no vieglajiem… Nepagāja ne pieci gadi pēc liceja pabeigšanas, kad imperators Aleksandrs I sarunā ar Engelhardu pateica, ka ir nolēmis izsūtīt Puškinu uz Sibīriju, uz ko liceja direktors tieši un atklāti atbildējis: “Ķeizar! Puškins ir mūsdienu literatūras rota, viņa neparastajam talantam ir vajadzīga piedošana, bet izsūtīšana var liktenīgi ietekmēt jaunā cilvēka kaislīgo temperamentu. “Šī atbilde viņam draudēja ar ātru un neslavas pilnu karjeras noslēgumu.

Dzejnieks tika norīkots dienestam Kišiņevā. Vēlāk Engelhards vēlreiz pilnīgi pierādīja savu cēlsirdību ar to, ka sarakstījās ar izsūtītajiem Puškinu un Kuhelbekeru, nebaidoties, ka pret viņu pašu var tikt vērstas Augstākās dusmas.
(Nobeigums avīzes nākamajā numurā)

Vēsturē ir saglabājusies liceja direktora runa saviem izlaidumniekiem: “Ejiet, draugi, uz savu jauno darba lauku!... Glabājiet patiesību, ziedojiet viņas labā visu; no nāves nav jābaidās, jābaidās no negoda; ne bagātība, ne amati, ne apbalvojumi dara godu cilvēkam, bet viņa labais vārds, sargājiet to, sargājiet tīru sirdsapziņu, tas arī ir jūsu gods. Ejiet, draugi, atcerieties mūs!..” Sargeņģeļa ceļavārdi.

Tādi viņi, lūk, baroni Engelhardi… Gāja laiks. Pēc pirmā pasaules kara un impērijas sabrukuma baroni palika savas dzimtas zemē. Agrārā reforma pamatīgi samazināja “grāfistes” izmērus. Neskatoties uz to, Engelhardi turpināja saimniekot savā zemē… Līdz 1939. gadam, kad vācieši gandrīz vai piespiedu kārtā atstāja savu dzimto zemi. Ātrumā cilvēki spēja savākt tikai savas personīgās mantas… Pārējos īpašumus viņi bija spiesti vienkārši atstāt…

Kaut kad viņi tā arī dzīvoja — tuvu blakus. Plāteri un Engelhardi. Daugavas dažādos krastos. Sacentās, draudzējās, radojās… Kas to lai zina, varbūt mūsu pilsēta radās tāpēc, lai pārspētu seno bruņinieku dzimtu, kas dzīvoja otrajā krastā…
Maz ziņu ir saglabājies par Engelhardu dzimtu Krāslavas novadā. Saglabājusies māja Vecbornē, Matulišķos no īpašuma palikušas tikai divas sienas. Par parkiem, kas kādreiz rotāja kungu mājas, var tikai iedomāties… Vecais dīķis glabā vēl vēstures neatklātus noslēpumus.

Bet ja ieskatīties… Ja nu pēkšņi mierīgajā ūdens spogulī parādās senais Akras cietokšņa veidols. Un knapi sadzirdamā franču karaļa balss: “Turpmāk tu tiksi saukts par Sargeņģeli…”

Krāslavas pārdaugavas vēsture vēl gaida savu stundu…

Andreja JAKUBOVSKIS