Nejauši, bet, pareizāk sakot, negribot, nesen pusi Lielbritānijas man nācās nobraukt ar Latvijas “mikriņu”. To, ka brauciens nebūs no vieglajiem, es sapratu, kad bija nobrauktas pirmās desmit jūdzes un riepa izlaida gaisu. Pārlieku ilgais riepas nomaiņas process, kas tika papildināts ar vīrišķīgi spēcīgiem vārdiem, liecināja par to, ka pie stūres, maigi izsakoties, nav profesionālis. Bet kad vēl pēc dažām jūdzēm mūsu autobuss atkal apstājās ceļa malā, jo beidzās benzīns, spēcīgus izteicienus, piekrītiet, atļāvāmies izmantot arī mēs, pasažieri!
Kamēr mēs mēģinājām pēc kartes noteikt tuvāko benzīna uzpildes stacijas atrašanās vietu, pie mums piebrauca policijas džips. Tā tik vēl trūka!— mēs visi vienā balsī noteicām un mūsu rokas jau automātiski sniedzās pēc pasēm. Beidzot nobijies šoferis sāka lūgties: “Ei, jaunieši, lūdzu, parunājiet ar viņiem kāds angļu valodā!”
Mūsu pases nebija vajadzīgas. Uzzinot, kas noticis, angļu kārtības sargi uzreiz piedāvāja aizvilkt mūs līdz tuvākajai uzpildes stacijai. Paldies viņiem par to!
Valentīna SIRICA
.jpg)
04.07.2025.JPG)
