Latvija — Briseles rotaļlieta?

Droši vien kāds no jums tagad teiks: bet kas atliek prezidentam? Un kas atliek mums? Latvija — tā nav ne Lielbritānija, ne Šveice, ne Dānija, un pat ne Polija, kas var atļauties ignorēt vienoto valūtu.

Latvijas iestāšanās eirozonā galvenie priekšnoteikumi, kā zināms, bija inflācijas samazināšana, ilgtermiņa aizņēmumu likmes, valsts parāda un budžeta deficīta samazināšana, kā arī nacionālās valūtas stabilizēšana.

Eiropas Centrālā Banka, var teikt, “aizvēra acis” uz mūsu banku sektora stāvokli, kur ārzemju depozītu apjoms pārsniedz 7miljardus eiro, kas ir trešā daļa no valsts IKP.

Mūsu valstsvīri ar premjerministru Valdi Dombrovski priekšgalā sola pievilcīgas perspektīvas. Pievienošanās eirozonai, pēc ierēdņu teiktā, labvēlīgi ietekmēs valsts ekonomiku. Latvijas kompānijas iegūs brīvu piekļuvi Eiropas Savienības tirgum, būs novērsti draudi, kas saistīti ar valūtas kursa svārstībām, un samazinātas procentu likmes valsts parāda dzēšanai. Premjerministrs ir pārliecināts, ka valsts ne tikai sajutīs investīciju pieplūdi, bet arī pamatīgi ietaupīs konvertēšanā.

Iedzīvotāju viedoklis, kā jau to varēja paredzēt, netiek ņemts vērā. Kaut gan, balstoties uz socioloģisko aptauju, vairāk nekā 60 procenti Latvijas iedzīvotāju neatbalsta iestāšanos eirozonā. Neliela rezonanse, teiksim, kā ir, izstrādāta, un protesta akcija, ko rīkoja biedrība “Latvija par latu”, beidzās ar Eiropas karoga sadedzināšanu pie Brīvības pieminekļa. Neapmierināto Latvijas iedzīvotāju pusē nostājās arī daži rietumu mēdiji. Britu laikraksts “The Telegraph”, piemēram, reaģēja uz to savā ierastajā stilā: “Neprātīgā Latvija iestājas eirozonā”. “Latvija Briselei ir tikai rotaļlieta un reklāmas plakāts. Bet valsts elitei pirmajā vietā ir vēlēšanās izpatikt eiro birokrātu interesēm,” raksta “The Telegraph”. Autoritatīvais izdevums uzsver, ka Latvija sevi var jau uzskatīt par ievilktu neatrisināmo problēmu eirozonā kopā ar Slovēniju, Portugāli, Spāniju, Grieķiju un Kipru.
Britu avīze uzsver, ka Latvijas ekonomika ir sliktā stāvoklī. Piemēram, bezdarbs. Bezdarbnieku skaita samazināšana no rekorda 20,5 procentiem līdz 11,7 procentiem — tie ir tikai oficiālie rādītāji. Bet pie tiem vēl jāpieliek 7 procenti to latviešu, kuri aizbrauca no savas valsts ar mērķi strādāt Eiropā. Bet šeit avīžnieki acīmredzot kļūdās, mēs to redzam, kā saka, ar neapbruņotu aci.

Latvijas amatpersonu optimismu pieņem pavisam nedaudzi. Piemēram, daži igauņu politiķi, kas eirozonas plusus un mīnusus izjutuši “uz savas ādas”, atklāti saka, ka iestāja eirozonā — tā, pirmkārt, ir valsts suverenitātes zaudēšana un dzīves līmeņa pazemināšanās cenu pieauguma dēļ. Vismaz uz noteiktu periodu.

Maigi sakot, dīvaini uz šī fona šķiet Vācijas prezidenta Joahima Gauka, kurš nesen oficiālā vizītē bija Rīgā, vārdi. Mūsu valsts iestāšanos eirozonā viņš nosauca par “cerību simbolu”. Un tajā pašā laikā uzsvēra, ka skepse attiecībā uz vienotas Eiropas projektu Eiropas Savienības rietumos aug.

Gauka kungs palielīja mūsu valsti par taupības stingrā kursa norisi, kas ir nepieciešams iestājai eirozonā. Bet mēs ar jums zinām, ka tam vajadzēja samazināt pensijas, maternitātes pabalstus un sociālās izmaksas.
“Nevaru iedomāties, ka vācu ierēdņi izturētu tos trūkumus, ko izdzīvo šeit,” viņš atzinās. Personīgi es ar grūtībām atrodu loģiku šajos vārdos. Par kādiem trūkumiem runāja augstais viesis no Vācijas? Vismaz uz Latvijas ierēdņiem tas tiešām neattiecas.

Kam galva zaudēta, tas par matiem nevaimanā

Pagājušajā ceturtdienā vienā no mūsu centrālajām avīzēm manu uzmanību piesaistīja intervija ar AS “Dzintars” prezidentu Iļju Gerčikovu. Slavenais uzņēmējs spriež par pāreju uz eiro, analizējot pašreizējo situāciju valstī pēc iestāšanās ES.
Ļaujiet man citēt viņa vārdus. Esmu gandrīz pārliecināta, ka diez vai mums ir uzņēmēji, kuri nepiekritīs Gerčikova kunga uzskatam.

“…Vājais raksturs un valstiskās domāšanas trūkums mani reizēm vienkārši šokē. Vai atceraties, kad mēs likvidējām visu cukura ražotni, pamatojot to, ka neesam konkurētspējīgi un vispār ražot cukuru nav izdevīgi. Rezultātā daži fermeri un cukura fabriku īpašnieki saņēma kompensāciju, bet mēs pērkam Dāņu cukuru, kas ir pusotru, divas reizes dārgāks par Latvijas cukuru. Sakiet, kur ir loģika? Kur tad bija mūsu patrioti? Kāpēc tajā laikā neprotestēja?...”

“…vēlu jau raudāt par nevainības zaudēšanu. “Nevainību” mēs zaudējām jau 2004. gadā, kad iestājāmies ES. Tieši tad mēs kļuvām par ES koloniālās politikas objektu, kā mērķis bija — izsūkt no mums visus cilvēkresursus — profesionālo darbaspēku — un pārvērst par laukumu Skandināvu bankām. Tagad, kad pagājuši 7 ga- di, jau vēlu vaimanāt par matiem, ja galvu jau sen esam zaudējuši…”

Valentīna SIRICA