Vienoties dziesmā un dejā

Šogad no 1.līdz 7.jūlijam Rīgā notika jubilejas pasākums. Kā jau ierasts, pēc visgrandiozākā un visgaidītākā pasākuma bija vesels klāsts rakstu un eseju. Autoru domas, kā pieņemts, dalījās: no nievājoši nicinošas attieksmes līdz sajūsmas pārpilnībai…
40 000 dalībnieku vidū Krāslavas novads tika pārstāvēts ar 2 koriem, 6 deju kolektīviem, vienu vokālo ansambli, divām lietišķās mākslas studijām, vienu folkloras kolektīvu un diviem mazākumtautību kolektīviem. Krāslavas kultūras nama direktore Valda Timule - 7 (no 15) deju svētku dalībniece. Sākumā kā dalībniece, tad kā vadītāja palīgs un visbeidzot kā kolektīva vadītāja.
Šos svētkus Valda novērtē kā izdevušos. Neizpalika, protams, bez sīkām sadzīviskām neērtībām, arī baroja dejotājus kā vienmēr — ļoti pieticīgi. Bet tas nav galvenais. Šie sīkumi nekādā veidā netika atspoguļoti svētku kopējā noskaņā. Jaunieši noguruma dēļ varēja palaist garām kādu vakara izklaides pa-sākumu, bet nekad mēģinājumu vai koncertu. “Šogad, neilgi pirms svētkiem, izdevās iegādāties jaunus tērpus deju kolektīvam “Raita”,” ar prieku paziņoja Valda. Kopumā kolektīvam šogad paveicās. Viņiem uzticēja dejot pašā pirmajā rindā, un tas nepārprotami ir uzticības un meistarības apliecinājums.

Jāsaka, ka pēc svētkiem es izlasīju dažus diezgan dzēlīgus rakstus. Autori izsmalcināti izsmēja dalībnieku entuziasmu, daži apliecināja, ka šie svētki ir — “piespiedu svētki”, “izrādīšanās”, “balle sērgas laikā” utt. Atļaušos citēt vienu no “pērlēm”:
”Starp citu šoreiz es veltīju dažas stundas, lai noskatītos Dziesmu svētkus televizorā. Mēģināju saprast, par ko latvieši tā sajūsminās? Augsta līmeņa mūzikas, kā arī augsta līmeņa izpildījuma tur nav. Ja tikai neņem vērā 15 tūkstošu cilvēku sinhrono dziedāšanu. Par dejām es pat nerunāju - kultūras namu pašdarbība pareizināta ar masveidību, kas tika izmēģināta Daugavas stadionā… Un tie pat nav latviešu tautas Vienotības svētki, kā pieņemts runāt. Latviešiem vienotība nekad nav bijusi vērtību sistēmas augšgalā. Jautājiet jebkuram latvietim, ko viņam ir devusi Neatkarība — viņš jums ar prieku atbildēs: iespēja aizbraukt no Latvijas pāri robežai. Jau trešā daļa tautas priecīgi aizbēgusi no Neatkarīgās. Kāda šeit, pie velna, “vienotība"? (Jurijs Aleksejevs “Dievs, ļauj viņiem šeit laimīgi dejot. Mūsu Latvijā", imhoclub.lv)

Šis pārsteidzošais veidojums papildināts ar Dziedošā lauka Tallinā fotogrāfiju. Kas autoram šķiet pilnīgi normāli. Patiešām, nu kāda atšķirība… Aleksejeva kungam, protams, nekādas… Viņš taču no malas… Nepilnību cilvēkos, kuri dzīvo Latvijā un tajā pašā laikā it kā ne Latvijā, mūsu valstī nekad nav bijis.

Jautāšu pašiem dejotājiem. Ko saka paši šo grandiozo svētku dalībnieki?

Egils Japiņš: (“Rakari”): Dodoties uz Rīgu, mēs zinājām, ka mūs sagaida patīkamiem pārsteigumiem pilna nedēļa. Negulētas naktis, ilgi, nebeidzami mēģinājumi, kas nenogurdināja arī tad, kad vadītāji pēc ilgu stundu darba vēl lūdza “iziet” dejas zīmējumu. Daugavas stadions šajās dienās bija izdejots un izlēkāts krustām šķērsām. Tiem, kas ar sportu ir uz “Jūs”, kājas burtiski krita nost. Stadiona laukums 6000 kvadrātmetru!

Bet kad esi koncerta laikā uz skatuves kopā ar tūkstošiem dalībnieku, sajūtas ir neaprakstāmas! Šī ir vienotības sajūta, kad tu patiesi izjūti sevi par latvieti, saproti, ka piedalies visu tradīciju unikālā apkopojumā…

Velta Gončarova (“Rakari”): Dziesmu svētkos piedalos trešo reizi. Vienmēr tas nav vienkārši, jo dejot vajag gan lietū, gan saulē, jāsamierinās ar tulznām, nogurumu, sastiepumiem, bet vienmēr ir vēlēšanās atgriezties! Gandrīz 15000 dejotāju, cilvēki, kurus redzi pirmo reizi, bet sajūta tāda, it kā vienmēr esam bijuši pazīstami. Tu dejo stadionā un smaidi, ar skatieniem satiecies ar citiem dejotājiem, un viņi tev atsmaida. Smaida patiesi. Izejot uz stadiona un aptverot, ka uz tevi skatās tūkstoši, pilnībā aizmirsti par nogurumu. Pats no sevis rodas smaids, bet ķermenī ieplūst enerģija. Bet dzīvošana vienā telpā ļoti satuvina, neskatoties ne uz kādām sīkām nepilnībām un nesaprašanām, vienmēr jautri!

Tagad, kad esmu atpūtusies no svētkiem, atkal gribu turp. Bet vajadzēs gaidīt vēl 5 gadus. Zinu, ka dejošu arī turpmāk. Pēc mācībām skolā noteikti atradīšu sev kolektīvu Rīgā!

Šaubos, ka citu svētku dalībnieku atsauksmes ļoti atšķirsies no iepriekš minētajām.

Ar Valdu mēs satikāmies 4 dienas pēc svētkiem, un pirmais, ko viņa paziņoja, ka vakar (!) mēģinājums beidzās plkst.22.00. Un tas ir tāpēc, ka deju kolektīvi “Raita” un “Rakari” nolēma piedalīties koncertā, kas veltīts pilsētas jubilejai. Priekšnesumam izvēlējās ne pašu vienkāršāko deju. Tāpēc arī daudz jāstrādā. Neskatoties uz to, ka ir vasara, brīvlaiks… Neskatoties ne uz ko… Tāpēc, ka patīk!

40 000 svētku dalībnieku, simtiem tūkstošu skatītāju… Miljons televīzijas skatītāju… Lai būtu kopā, lai sajustu piederību vienai tautai, vienai nācijai…

Bet par Aleksejeva kungu… Ko lai saka, tādi cilvēki vienmēr un visur jutīsies lieki. Droši vien, viņiem ir skumji…

Andrejs JAKUBOVSKIS