Krāslava ir arī šuvēju pilsēta

— Pirms dažiem gadiem SIA “Nemo” nosvinēja savu 40 gadu pastāvēšanas jubileju. Pastāstiet par uzņēmuma pirmsākumiem.

— Krāslavas šūšanas fabrika tika būvēta, lai līdzsvarotu dzimumu nodarbinātību. Padomju laikā šeit bija agroserviss, celtniecības, kokapstrādes uzņēmumi, kur pārsvarā tika nodarbināti vīrieši. Darba iespējas sievietēm bija niecīgas. Un vietējie varas vīri, kā stāsta tā laika dokumenti, nolēma kaut ko darīt lietas labā, proti, tika parakstīts lēmums par uzņēmuma dibināšanu. Līdz ar to uzņēmuma izveidošanās nebija nejaušība, tas bija ieplānots un rūpīgi pārspriests pasākums. Šāda mēroga uzņēmums rajona centrā nekā citādi, kā vien ar valdības ziņu, nevarēja tikt radīts. Visbeidzot 1970. gada beigās uzņēmums tika palaists ekspluatācijā. Šajā laikā pūtuši dažādi vēji. Septiņdesmito gadu sākumā fabrika saucās Rīgas šūšanas ražošanas apvienības “Latvija” 5. filiāle, un bērnu sortimenta produkcija ar Krāslavas marku konteineros tajā laikā tika sūtīta uz visattālākajiem Padomju Savienības nostūriem. Kādu laiku uzņēmums darbojās kā filiāle “Krāslavas apģērbs” zem AS “Latvija” zīmes. Kad nāca juku laiki un privatizācijas vilnis, sākām cīnīties par uzņēmuma izdzīvošanu, cenšoties to pakāpeniski integrēt jaunajā tirgus sistēmā. Kopš 1994. gada šūšanas fabrika darbojas kā SIA “Nemo”. Taču vietējo sarunās arvien izskan nosaukums “Firma Latvija”, kas iegājies no padomju laikiem. Tad visi saprot, par ko ir runa (smejas).

— Kādas ir būtiskākās atšķirības uzņēmuma darbībā, salīdzinot padomju laikus un mūsdienas?

— Noteikti jāmin sortiments. Padomju laikā fabrika orientējās uz bērnu apģērbu ražošanu. Šobrīd akcents tiek likts uz sieviešu apģērba ražošanu — svārkiem, kostīmiem, biksēm, kleitām un mēteļiem. Kāpēc nācās ieviest šādas korekcijas? Proti, arī padomju laikā bērnu sortiments nebija īpaši rentabls, taču tika saņemtas valsts dotācijas. Šobrīd brīvas konkurences apstākļos valsts ar tādām lietām vairs nenodarbojas. Veicot šo pārorientāciju, attiecīgi nācās mainīt aprīkojumu.

— Kad un cik strauji notika pārorientācija?

— Tā sākās 90.gadu sākumā. Mūsu aprīkojums nebija izcils. Tādēļ praktiski visu, ko tajos laikos pelnījām, ieguldījām aprīkojuma modernizēšanā. Vēl, ja runā par atšķirībām, jāpiemin tāds moments kā gatavās produkcijas transportēšana. Padomju laikā viss tika transportēts konteineros. Konteineri nāca centralizēti, tos pieveda reizi nedēļā. Tad darbinieki stūķēja iekšā pakas. Krāvējs vēl ar ceļgaliem paspieda, lai konteiners būtu pieblīvēts (smejas). Un tad to konteineru taisnā ceļā sūtīja uz Vidusāziju. Turpretim tagad katrs izstrādājums aizceļo rietumu virzienā uz pakaramajiem atsevišķos hermētiskos maisos, lai transportēšanas laikā nerastos neviena krociņa. Arī pie šīs jaunās sistēmas darbiniekiem bija jāpierod. Vēl nevar nepieminēt produkcijas kvalitātes prasības, kuras izpildīt dažreiz traucē audumu un citu izejmateriālu kvalitāte. Protams, varbūt agrāk nebija tik daudz kolāžu, krāsu toņi nebija tik daudzveidīgi un spilgti, bet auduma pamats bija ievērojami labāks. Mūsdienās, izņemot Itāliju, nekur citur Eiropā audumus neražo.

— Viss nāk no Ķīnas.

— Tas vēl labākajā gadījumā.

— Kā ar izmaiņām kolektīva sastāvā?

— Lai arī visu 500 strādājošo darbinieku štatu mums neizdevās saglabāt, tomēr pamatā būtiskas izmaiņas kolektīva sastāvā nav notikušas. Ir palikuši tehnologi un meistari, uz kuriem jo īpaši balstās uzņēmuma darbība, kvalificētas šuvējas. Diemžēl arī mūs skāra emigrācijas vilnis, kad pēc iestāšanās Eiropas Savienībā daudzi labi meistari aizbrauca uz Angliju un Īriju. Šobrīd pie mums strādā apmēram 260 cilvēki. Taču, manuprāt, kolektīvs mums ir ļoti labs, visi kopā spējam risināt pastāvošās problēmas. Žēl vienīgi, ka gadi dara savu un kolektīvs noveco.

— Kā ar jaunās paaudzes ienākšanu?

— Ar jaunās paaudzes ienākšanu ir pasmagi. Nevaram piedāvāt savām šuvējām tādas algas, kādas viņas varbūt vēlētos. Izskaidrojums tam vienkāršs. Cenas par mūsu pakalpojumu ir tādas, kādas diktē pasaules tirgus. Jo mūsu pasūtītāji vienlaicīgi šuj arī Ķīnā, Maķedonijā vai Bulgārijā. Reāli konkurence nav starp uzņēmumiem šeit Latgalē vai Latvijā, bet starp Āziju un Eiropas austrumu un dienvidu reģioniem. Dienvidos viņiem bieži vien izdodas kaut ko uzšūt lētāk.

— Vai sievietes nebaida smagie darba apstākļi?

— Protams, ja cilvēki fabrikā strādā gadu desmitiem, tad parādās dažādas veselības nianses. Neteiksim, ka tas notiek ļoti bieži, bet ik pa laikam dzirdam par arodslimībām. Ir atsevišķas aroda meistares, kas šeit strādā no fabrikas pirmsākumiem, līdz ar to viņu darba stāžs ir pāri 40 gadiem. Sasniegušas pensijas vecumu, viņas nevēlas atstāt kolektīvu, kas daudzo gadu laikā kļuvis nu jau par savu.

— Cik gadu ir Jūsu jaunākajai un vecākajai darbiniecei?

— Vecākajai ir 69 gadi, tiesa gan, tā nav šuvēja. Apkopējas ir pavisam jauniņas, ap gadiem 18.

— Cik lielā mērā uzņēmumā tiek izmantotas jaunās tehnoloģijas?

— Apģērbu konstruēšanā tiek izmantotas datortehnoloģijas. Ar šīm programmām strādā konstruktori — augstu kvalificēti darbinieki. Tās ir vietējās sievietes. Samērā jaunas. Taču par tiem gadiem viss ir nosacīti (smaida). Reiz braucām komandējumā, sākām runāt ar vienu darbinieci. Izrādījās, ka viņai pašai 39 gadi un meitai 15. Bet viņa mums pie jaunajām skaitās. Atgriežoties pie modernajām tehnoloģijām, izmantojam tās tur, kur tiešām nevar iztikt, taču ar modernizēšanu pārlieku neaizraujamies. Nav tik viegli atrast labus speciālistus. Protams, var noalgot Rīgas ekspertus, taču tad jārēķinās ar augstām izmaksām. Uzskatu, ka krīzes laikā ar paplašināšanos īpaši nav vēlams aizrauties. Galvenais šobrīd ir stabilitāte.

— Ja mēs sākām runāt par krīzi, pastāstiet, cik lielā mērā tā ietekmēja SIA “Nemo”?

— Kad Latvijā bija augstākais krīzes punkts, mēs to īpaši neizjutām. Nevienu brīdi nebija dīkstāves. Mūs izglāba tas, ka eks- ports bija tuvu 100%. Proti, mūsu galvenais noieta tirgus ir Skandināvija, īpaši Dānija un Somija. Par laimi, krīze šīs valstis nebija skārusi tik spēcīgi.

— Jūs minējāt, ka galvenie sadarbības partneri ir Skandināvija. Kā ar sadarbību ar NVS valstīm?

— Neskatoties uz to, ka mēs atrodamies pie Austrumu robežas, sadarbības praktiski nav nekādas.

— Kas noteica to, ka Skandināvija ir lielākais sadarbības reģions?

— Tas izveidojās vēsturiski. Skandināvi mums atrodas tuvāk, viņi šeit pirmie ienāca. Īstenībā paši pirmie bija vācieši. Bet viņu loģikā darbojas pingvīna princips - viņi iet tur, kur lētāk. Kāpēc pingvīna? Tāpēc, ka iet, iet, kamēr tiek līdz Antarktīdai, domādami, ka tur būs izdevīgāk (smejas). Skandināviem mēs esam interesanti, pirmkārt, ar to, ka atrodamies tuvu un līdz ar to varam ātri veikt piegādes, bet, otrkārt, mēs šujam arī mazās partijas. Jāatzīst, par mazajām partijām neesam īpaši sajūsmināti, bet tā ir mūsu niša, ko apzināmies. Jo sagatavošanas process no tā nemainās. Proti, vai mēs palaižam ražošanā viena modeļa simts vai arī tūkstoš izstrādājumus.

— Kā ar zviedriem?

— Viņi šūšanas nozarē nav tik aktīvi. Viņi ņemas ar bankām (smejas).

— Vai parādās arī jauni sadarbības līgumi?

— Pamatā sadarbība notiek gadiem un pat gadu desmitiem. Ja nemaldos, sadarbības pirmsākumi ar somu firmu aizsākās jau 90.gadu sākumā. Ja vēl runājam par to, kas mūs paglābis no krīzes, tā ir pasūtītāju diversificēšana, proti, strādājam ar vairākām firmām. No vienas puses, strādājot ar kādu konkrētu kompāniju, ir vieglāk, jo jau zināmas prasības. No otras puses, kad ir vairāki partneri, saskatāma lielāka stabilitāte. Varbūt vēl kāds jautājums? Es daudz runāju. Vajag uz jautājumiem atbildēt (smejas).

— Galvenais, ka ir ko teikt. Jūs šeit strādājat jau gadus padsmit.

— (Skaita). Īstenībā nu jau būs 23 gadi. Taču, salīdzinot ar pārējiem uzņēmuma speciālistiem, tas nav dižs sasniegums.

— Pastāstiet, kā Jūs fabrikā nokļuvāt.

—Ja bērnībā kāds man būtu teicis: “Zini, Viktor, tu strādāsi šūšanas fabrikā,” es nezinu, ko darītu — vai ar akmeni mestu, vai kā citādāk atspēlētos (smejas). Taču dzīvē tā iegriezās. Vispirms atnācu strādāt par palīgsaimniecības vadītāju. Padomju laikā bija tāda mode, ka katram rūpniecības uzņēmumam bija jābūt savai palīgsaimniecībai. Laikiem mainoties, kļuvu par direktora vietnieku vispārējos jautājumos. Manā pārziņā bija celtniecības darbu nodrošināšana. Tad sāku strādāt par komercdirektoru, par valdes locekli, visbeidzot par valdes priekšsēdētāju.

— Kāpšana pa karjeras kāpnēm notika pakāpeniski...

— Varbūt tas skan tā skaisti, bet nokļūšanu augstākā amatā nekad neesmu sev izvirzījis par pašmērķi.

— Ko Jūs varētu attiecināt pie saviem lielākajiem sasniegumiem vai ieguldījumiem uzņēmuma darbā?

— Es nevēlētos šo lietu individualizēt, jo mēs vienmēr strādājam komandā. Ja skatās tā relatīvi, tad galvenais, ko varu pieminēt — uzņēmums ticis saglabāts visos pārmaiņu, krīzes laikos. Domāju, tas nav mazsvarīgi — stabils uzņēmuma darbs vairāku gadu desmitu garumā. Taču mēs nekad zvaigznes no debesīm neesam ķēruši. Algas ne strādniekiem, ne vadītājiem nekad nav bijušas īpaši lielas. Krīzes laikā varbūt mums palīdzēja tas, ka nebija nekādu kredītu. Arī ar nodokļu iekasētājiem nav bijušas problēmas. Mums pat ir pateicības par kārtīgu nodokļu maksāšanu (rāda uz diplomiem telpas viņā galā). Tāpat visu šo gadu laikā nav bijis gadījums, ka algas dienā cilvēki nebūtu saņēmuši samaksu par savu darbu. To varbūt arī varētu attiecināt pie sasniegumiem (aizdomājas).

— Pastāstiet par produkcijas izgatavošanas procesu — no brīža, kad tiek saņemts pasūtījums, līdz brīdim, kad prece nonāk pie pasūtītāja.

— Pasūtījumi tiek formēti pa sezonām. Ziemā šujam vasaru, vasarā — ziemu. Un šobrīd gluži kā laukos, arī mums ir siena laiks, kad ienāk visvairāk pasūtījumu. Redziet, kā sanāk — it kā pilnīgi cita nozare, bet līdzību var atrast tik daudz. Starpsezonās notiek gadatirgi. Mēs šujam kolekcijas, katras kolekcijas 20-30 gabalus mūsu pasūtītāji ved uz gadatirgiem. Pēc tam viņi skatās pārdošanas iznākumu, rezultātus salikdami uz papīra. Tad tiek sastādīts un atsūtīts pasūtījums. Vēl jāpiemin, ka pasūtītāji faktiski atsūta modeļu zīmējumus, bet mūsu konstruktori, izmantojot datortehnoloģijas, tos izstrādā un sagatavo ražošanai. Tad nāk komplektēšana un šūšana.

— Vai no visiem uzņēmumā nostrādātajiem gadiem atminaties kādu humoristisku atgadījumu?

— (Domā). Mums ar to uzņēmuma nosaukumu vienmēr bijis interesanti.

— Tiešām, kāpēc fabrikai šāds neparasts nosaukums — SIA “Nemo”?

— Pavisam vienkārši. Tie ir dibinātāju uzvārdu pirmie burti. Taču parasti cilvēki nesaprot un mēdz pārjautāt. Tad smejoties saku — kapteinis Nemo.

— Kāds būtu Jūsu novēlējums avīzes lasītājiem, īpaši tiem, kas darbojas ražošanas nozarē?

— Tie ir cilvēki, kuri strādā pareizā nozarē. Mēs redzējām, kā krīze atklāja Latvijas valstsvīru bezpalīdzību, kuri pirms tam skandināja, ka mūs paglābs tūrisms un pakalpojumu sfēra. Taču izrādījās, ka bez ražošanas valsts nespēj attīstīties un veiksmīgi funkcionēt. Tāpēc turēsimies pie ražošanas. Jo tā ir mūsu attīstības atslēga.