Filozofa bērnība

Bet katrs teikums sniedz mums vērtīgu informāciju par dzīvi mūsu zemē 19.gadsimtā. Loski — sīkie poļu muižnieki, kaut gan dokumenti par cēlo izcelsmi bija nozaudēti jau 19.gadsimta beigās. Filozofa dēls Boriss izrādīja ievērojamu neatlaidību savu senču dzimtas izpētē un mācēja sameklēt savas dzimtas saikni ar franču karaļa Pipina Īsā pēctečiem (jāteic godīgi, ļoti neskaidru un nenoteiktu). Par savu vectēvu Ivanu Loski, uniātu priesteri Usvjatā (tagad Usvjati, Pleskavas apgabals, Krievija), filozofs stāsta tikai atmiņās: “Stāsta, ka manu vectēvu spīdzināja poļu nemiernieki 1863.gadā par to, ka viņš zemniekiem saprotamā valodā skaidroja manifestu par dzimtbūšanas atcelšanu. Viņi sita viņu krustā…”
Briesmīgs stāsts… Bet sāksim no paša sākuma.

Nikolajs Onufrija dēls dzima 1870. gadā Kreslavkā, daudzbērnu mežsarga ģimenē. Par savu agro bērnību atmiņās viņš raksta ļoti maz: “No manas dzīves Kreslavkā man ir zināms tikai tas, ka tur es gandrīz nomiru no apdegumiem: suns, kas skrēja garām taburetei, uz kuras atradās patvāris, apgāza to uz manis, un mana ķermeņa lielākā daļa bija applaucēta ar verdošu ūdeni.”
Ne pavisam patīkamas atmiņas. Pasaule viegli varēja zaudēt lielisku domātāju, pareizticīgo filozofu, stipru cilvēku… Bet tas viss vēlāk… Kad Nikolajam palika divi gadi, viņa ģimene pārcēlās uz Dagdu.

”Lielākais gandarījums man bija pa-staigas kopā ar māti pa skaistajām vietām, kas atradās netālu no Dagdas. Ilgi mēs ar viņu sēdējām, piemēram, kalnā pie ezera, kas atradās pa ceļam uz Osuņ (Asūni), iegrimuši timiāna un citu zāļu smaržā, lūkojoties brīnumainajā ainavā.”

Losku ģimene bija jaukta. Tēvs — pareizticīgais, māte — katoliete. Ticības tolerance bija kā norma. Bērni, nokristīti pareizticībā, kopā ar māti bieži piedalījās svētdienu dievkalpojumos Dagdas baznīcā, bet pati Adelaīda Antona meita veda bērnus uz pareizticīgo baznīcu Krēslavkā, draudzējās ar priesteri…

Lūk, kā Loskis apraksta savus iespaidus, ko guva no dievkalpojuma Dagdas baznīcā:

”Dziļu iespaidu radīja svinīgais klusums transubstanciācijas laikā un zvaniņa atkārtotā skanēšana. Imponēja majestātiskā latīņu valoda. Baznīcā bija daudz cilvēku, lielākoties tie bija zemnieki un zemnieces no blakus ciemiem, nedaudz bija poļu, pārējie — latvieši. Aizkustinoša bija visas tautas piedalīšanās dievkalpojumā: kopīgas atbildes uz priestera jautājumiem un visu lūdzēju himnu dziedāšana. Reizēm kādas sievas griezīgi skaļā balss izcēlās, aptverot visas pārējās un izjaucot harmoniju. Tad priestera palīgs pāri lūdzējiem stiepa savu garo zizli un, viegli pieskardamies aizrautīgās dziedātājas galvai, samazināja tās dedzību.”
Losku ģimenes māja vienmēr bija draugu pilna. Daļēji tas bija saistīts ar tēva jauno amatu — miertiesnesis (vairāku pagastu apvienotā policijas iecirkņa vadītājs), daļēji ar viņa jautro raksturu un sabiedriskumu. Ziņas par draugiem mums sniedz arī jaunu informāciju par mūsu novadu: “Īpaši tuva mums šajā laikā bija zemes īpašnieka Dementija Kiborta Osipa dēla poļu ģimene, kas valdīja skaistā viensētā ar nosaukumu “Vecā doma” vienas versts attālumā no Dagdas. (Nav sarežģīti uzminēt, ka “Vecā doma” — tas nav nekas cits kā “Vecdome”! ). Sieva Kiborta Jadviga Sebaļdova meita bija liela auguma slaida sieviete ar oriģināli skaistu seju. Viņai bija patīkama balss. Kā dedzīga poļu patriote viņa dramatiski izpildīja himnu “Vēl Polija nav kritusi” un “Ar ugunsgrēku dūmiem”… Viņas dziļā, emocijām pārpildītā balss, mūzika, kas pavadīja viņas dziedāšanu, tā mani iespaidoja, ka es sāku raudāt…”

Mēs devāmies uz Vecdomi, lai mēģinātu atrast tur saimniekmāju. Mēs to atradām. Pat šajā vecajā, sabrukušajā celtnē var uzminēt bijušo gleznainību. Koka veranda ar kolonnām, logi, tikko pamanāmi celiņi aizaugušajā parkā, liels ābeļdārzs… Viss joprojām glabā 19.gadsimta garu… Kā mums stāstīja Kibortu mājas saimniece (jā, nebrīnieties… tur dzīvo cilvēki…), mantinieki ir apmeklējuši šo īpašumu. Divi brālēni - viens dzīvo Rīgā, otrs Polijā. Kiborti rādīja senās fotogrāfijas. Runāja par to, ka grib atjaunot seno dzimtas ligzdu. Bet aizbrauca… un pazuda…

Atgriezīsimies pie filozofa atmiņām: “Cita ģimene, ar kuru mums arī bija draudzīgas attiecības, dzīvoja 7 verstis no mums gleznainā viensētā “Konstantinova”. Tā piederēja Pisarevam Leonīdam Ivana dēlam, viņa iespaidīgais ārējais skaistums vienmēr atstāja uz mani lielu iespaidu… Pisareva ģimene atbalstīja skaistu kulturālas krievu muižniecības dzīvi.”
Īpašumi Konstantinovā nav saglabājušies. Saimnieku mājas vietā tagad atrodas administratīvā ēka: pagasta valde, bibliotēka, tautas nams… Blakus jauc kādu senu ēku. Apgalvo, ka vecu stalli… Taisnību sakot, “staļļa” sienas metra biezumā… Kas bū-vēja tādus “staļļus”???
Pisarevi — sena krievu muižnieku dzimta, kas cēlusies no lietuviešu Semjona Pisarja, kas savukārt 15.gadsimtā par godīgu kalpošanu saņēma muižu Kolomenskas īpašumos. Pisarevu vidū bija ļoti daudz talantīgu cilvēku: karavadoņi, gubernatori, aktieri, mākslinieki, rakstnieki… Kas attiecas uz Konstantinovas Pisarevu… Ilggadēji iedzīvotāji apliecina, ka Pisarevs savu īpašumu nospēlēja kārtīs. Tā bija sadalīta vairākiem saimniekiem. Stāsta, ka netālu no pagasta ir saglabājušās Pisarevu dzimtas kapavietas drupas… Mēs meklējām… Neatradām… Pisarevu pēctecis bija Konstantinovā. Viņš dzīvo Bigosovā (Baltkrievija)…

Ģimenes bieži viesi bija arī katoļu garīdznieki: “Pazīstamo priesteru ciemošanās un braucieni pie viņiem sniedza lielu gandarījumu: piesaistīja viņu izglītotība, kultūra, māka pasniegt sevi sabiedrībā. Īpaši ar savu asprātību un jautro raksturu patika man priesteris, kas dzīvoja 7 verstis no mums Osuņā (Asūne).”

Dodamies uz Osuņu (mūsdienās Asūni). Un šeit mūs sagaidīja veiksme. Asūnes baznīcai blakus atrodas apbedījums. Uz kapakmens var saskatīt uzrakstu. Cik man pietika manu skopo poļu valodas zināšanu, tad tur ir rakstīts: Ignācijs Šidlovskis, miris 1905.gadā, līdz šim 40 gadus bija Asūnes baznīcas pārvaldnieks… Nu, esi sveicināts, asprātīgais un jautrais priesteri no Osuņas! Tagad mēs zinām, kā Tevi sauc… Dusi mierā…

Savā miertiesneša amatā Onufrijam Loskim skumt nebija laika. Lūk, tikai divi atgadījumi: “Kādu vakaru pie mums bija ciemiņi, mierīgi sēdēja pie kāršu galda un spēlēja kārtis. Pēkšņi no dzirnavām, kuru nomnieks bija Latvietis T., atskrēja kalpotāji, lai tēvam paziņotu par tur notikušo noziegumu. Dzirnavnieka dēlam, jaunam cilvēkam, bija kāds romāns ar vietējo saimniekmeitu; viņā iemīlējusies jauniete greizsirdībā metās tam virsū un ar asu bārdas nazi nogriezusi tam degunu. Tēvs, pēc stundas atgriezies no dzirnavām, stāstīja, ka viņš sastapis jauno cilvēku staigājam pa istabu, piesedzot ar roku degunu, no kura aumaļām plūdušas asinis. Pasauca feldšeri sniegt viņam palīdzību. Pēc dažām dienām jaunietis aizbrauca uz Vāciju, uz Kēnigsbergu, kur, šķiet, no pieres ādas viņam izveidoja degunu; protams, šī deguna krāsa un forma nebija pilnībā apmierinoša.”

Tas tik stāsts… Temperamentīgas tomēr tās Dagdas saimniekmeitas… Un kas ir teicis, ka plastiskā ķirurģija ir 20.gadsimta otrās puses parādība? Izrādās, Kēnigsbergā vēl 19.gadsimta beigās veica tādas sarežģītas operācijas un šādu procedūru varēja atļauties pat dzirnavnieka dēls no tāda maza miestiņa. Kaut gan, dzirnavnieki vienmēr un visur bija diezgan pārtikuši cilvēki…
Otrais kriminālais stāsts ir filmas cienīgs: “1879. - 1880.gados arvien biežāk notika zādzības un kautiņi, reizēm apvienotas ar slepkavībām. Mūsu pusē sāka darboties drosmīgu laupītāju banda. Tēvam kļuva zināms, ka divi šīs bandas vadoņi slēpjas kādā no meža saimniecībām. Noorganizējot ielenkumu, paņemot līdzi revolveri un ielādējot bisē lodi, kā to parasti dara, kad iet vilku medībās, tēvs naktī devās uz norādīto vietu. Tas viss notika ziemā, jau ausa gaisma. Kad policija ielenca māju, laupītāji izskrēja no tās un sāka bēgt. Viens no viņiem dūšīgs, liela auguma, spēcīgs vīrietis lielos velteņos iegrima sniegā; ieraugot tuvojošos kārtības sargus, viņš sāka vilkt ārā revolveri, kas kaut kādā veidā bija iestrēdzis; laupītāju ātri vien atrada un sagūstīja. Viņa sabiedrotais, tievs un jauns, lieliem lēcieniem ātri attālinājās un tuvojās mežam. Redzot, ka bīstamais noziedznieks noteikti aizies, tēvs, pārliecināts par savas šaušanas precizitāti, notēmēja viņam kājā un izšāva, pēc kā arī viņš viegli tika sagūstīts. No rīta ragavas ar pakaļdzīšanās dalībniekiem piestāja pie mūsu mājas. Es paskatījos pa logu. Sašautais noziedznieks gulēja ragavās uz vēdera un greizi skatījās. Līdz pat šim brīdim nevaru aizmirst viņa briesmīgo skatienu.”

Jāsaka, ka tieši Losku tēva dedzīgā darbošanās viņu nogalināja. Pēc tā, kad no iecirkņa izbēga bīstams noziedznieks, policijas vadītājs lamāja savus nolaidīgos padotos. Pēkšņi viņam kļuva slikti. Pasauca feldšeri, bet bija jau par vēlu… Aortas plīsums. Nikolaja Loska tēvs apglabāts Krāslavas pareizticīgo kapsētā… Vai Kreslavkā, kā tajos laikos dēvēja mūsu pilsētu.
Kopā ar tēva nāvi beidzās arī nākamā filozofa bezrūpīgā bērnība. Sākumā viņu nosūtīja mācīties uz Vitebskas ģimnāziju, vēlāk arī ģimene pārcēlās uz turieni… Iesākās dzīves jauna lappuse… Jau bez saiknes ar mūsu novadu. Priekšā bija mācības Vitebskas ģimnāzijā, atskaitīšana no tās “par sociā-lisma propagandu”, bēgšana uz Eiropu, uz Šveici… Pēc tam viņš bija Alžīrā, sekoja dienests ārzemju leģionā, atgriešanās Krievijā, ilgie mācību gadi, izcilā zinātniskā darbība. Revolūcija… Izsūtīšana no Krievijas… darbs emigrācijā… Beidzot — vieta pasaules filozofijas vēsturē… Intuitīvisma filozofijas pamatlicējs… Un atmiņas, kas sākas ar vārdiem: es piedzimu 1870.gada naktī no 6.uz 7.decembri Krēslavkā…

Nesen redakcija saņēma vēstuli no bijušās krāslavietes Kiras Beļajevas Nikolaja meitas, kas pašlaik dzīvo Baltkrievijā. Viņa atsūtīja avīzes “Republika” izgriezumu ar rakstu “Pasažieris no “filozofiskā” tvaikoņa”. Rakstā Nikolajs Loskis tiek nosaukts par “dzimušo baltkrievu zemē”… Kira Nikolajevna raksta, ka agrāk nekad un neko nav dzirdējusi par Loski, kaut arī Krāslavā nodzīvojusi vairākus gadu desmitus, un izteica pārliecību, ka dotais raksts mūs ieinteresēs. Liels paldies mūsu lasītājai. Tieši šī vēstule arī pamudināja mani izpētīt lielā filozofa bērnības gadus, kas tika pavadīti Latgalē… Loska darbi pieder visai pasaulei. Viņa sasniegumi ir labi zināmi. Kā arī tas, ka viņš bija dzimis latgaļu zemē. Kas atstāja tik daudz siltu, interesantu un krāsainu atmiņu… Svarīgs precizējums, jo kā teica pats Nikolajs Loskis: “Kopīgais zināmas nozīmes vārdā ir individuāls”…

Skumji, protams, ka lielākā daļa 19.gadsimta muižu mūsdienās ir ļoti bēdīgā stāvoklī. Žēl, ka mūsu novada vēsture tā pa īstam vēl nav izpētīta un izzināta. Bet visā mūsu izpētes vietu, kas tika minētas Nikolaja Loska atmiņās, maršrutā mēs satikām cilvēkus, kas bija gatavi mums palīdzēt. Gan Konstantinovā, gan Vecdomē, Dagdā un Asūnē… Milzīgs paldies visiem tiem, kas rādīja ceļu, dalījās atmiņās un stāstīja leģendas, pateicās par mūsu novada vēstures izzināšanas ieinteresētību… Kārtējo reizi pārliecinājos, ka, neņemot vērā vēstures mainīgās reālijas, ekonomiskās problēmas, dzīves grūtības, mūsu cilvēki joprojām paliek atvērti, viesmīlīgi, atsaucīgi un labestīgi… Bet tas nozīmē, ka ar visām problēmām mēs tiksim galā!

Andrejs JAKUBOVSKIS

Materiālā tika izmantoti citāti no Nikolaja Loska atmiņām, ko 1968.gadā Minhenē izdeva filozofa dēls Boriss.