Kārdifa — visjaunākā Eiropas galvaspilsēta: cilvēki, pilis, pieminekļi…

Katrs, kurš atbraucis uz Velsas galvaspilsētu, noteikti dodas uz Kārdifas pili. Pirmās celtnes šajā vietā bija jau 1.gadsimtā, kad valdīja imperators Vespasiāns… Kopš tiem laikiem palikuši ir tikai forta spēcīgo sienu pamati, kas tagad ir paslēpti zem zemes vaļņiem. Kara laikā šeit tika izvietota bumbu patvertne. Tagad šeit saudzīgi un skrupulozi tiek veidota kara laika atmosfēra. Bodītes, “bufetes”, kur var nopirkt bļodu vārītu pupiņu un glāzi burkānu tējas. Atmosfēru papildina bombardēšanas skaņas, sirēnas, kara laika ziņojumi, kas regulāri atskan no skaļruņiem…

Kalna nocietinājuma vidū, kas bija ierobežots ar grāvi, kurā bija ūdens, kādreiz bija izvietots romiešu koka forts, bet kad romieši aizgāja — normandiešu forts, veidots no akmens… Leģenda vēsta, ka to cēla Vilhelms Iekarotājs… Bet galvenie saimnieki šeit ir lordi Glamorgani, tieši šāds tituls bija Anglijas karaļa vietvalžiem, kuri valdīja pār Velsu… Celtnes forta iekšienē nav saglabājušās — tās vienmēr ir bijušas veidotas no koka… Tāpat tornī nav nekā, izņemot sienas…

Ko lai saka… Ir laiks apmeklēt lorda pili, kas tika celta daudz vēlāk… Un tagad atmiņā nāk filmas par angļu aristokrātijas dzīvi. Kamīnzāle, bibliotēka, viesistabas. Viss ļoti skaisti, dārgi, grezni. Tā arī dzīvoja Glamorgani… Nevis dzīvoja, bet arī tagad dzīvo… Tāpēc pilī laiž ne visur un ne vienmēr… Pils teritorijā pastaigājas pāvi. Stāv iespaidīga katapulta.

Kārdifas pils bija neieņemama. To nekad un neviens nevarēja pieveikt… Bet viens gadījums tomēr bija… Tas notika 14.gadsimtā… Lords Glamorgans pie kāda velsieša īrēja zemi medībām. Pēc vairākiem gadiem lords vairs nemaksāja īres maksu, motivējot savu lēmumu ar jauniem Velsas likumiem, ko pats arī bija pieņēmis. Velsietis neilgi gaidīja. Bruņojies ar koka kāpnēm(!), viņš iekļuva pašā pils centrā, nozaga lordu, viņa sievu un kopā ar viņiem nepamanīts izgāja no pils. Lordu kopā ar sievu viņš turēja kā ķīlniekus mežā un brīdināja, ka augstmani atdos tikai tajā gadījumā, ja viņam atdos naudu un zemes. Šo lietu izskatīja karaļa tiesā. Tiesājās lords Glamorgans un velsiešu zemnieks, kā jūs domājat, kurš uzvarēja? Zemnieks! Karalis noteica lordam naudas sodu, pavēlēja izmaksāt zemniekam parādu un lauza īres līgumu. Tāds, lūk, stāsts…

Ar skumjām jāsaka, ka Kārdifas pils ir daudz pārveidota… Glamorgani to pārbūvēja kā vien vēlējās daudzu gadsimtu laikā… Un tikai pēdējos 100 gados cenšas to atjaunot…

Izejam no pils un nokļūstam vecpil- sētā… Un šeit, lūk, vienīgi vilšanās… Vecpilsēta — tas ir milzīgs tirgus centrs zem stikla jumta… Veikali, bodes, tirgus vitrīnu rindas… Pa centrālo gājēju ielu pastaigāties bija daudz patīkamāk. Atkal pieminekļi.
Džons Batčelors, Kārdifas mērs, tirgotājs un politiķis. Liberālists… Iemantojis iesauku — brīvības draugs! Pateicīgie pilsētnieki pēc viņa nāves savāca 1000 mārciņas un uzcēla tam pieminekli… Konservatori bija neapmierināti, savāca parakstus petīcijai par pieminekļa nojaukšanu… Pilsētnieki apvienojās aizsardzībai un aizstāvēja… Tad regulāri skulptūru smērēja ar darvu… Vandāļus ķēra un sodīja… Vispār šī vieta joprojām ir populāra visdažādāko protesta akciju rīkošanā…

Enjurins Bivens — ogļrača dēls, kas kļuva par pazīstamu politiķi, leiboristu partijas līderi, strādnieku tiesību aizstāvi, Lielbritānijas veselības aizsardzības sistēmas veidotāju! Viņa uzrunas no parlamenta tribīnes iedvesmoja vienkāršos cilvēkus. Visas savas dzīves garumā viņš bija pārliecināts savu uzskatu pareizībā un nekad tos nemainīja partiju interesēs (par ko vienreiz tika atskaitīts no partijas). Cīnījās par otrās frontes atvēršanu Otrā pasaules kara laikā, par mieru, par atbruņošanos Aukstā kara laikā… Izrādot protestu pret veselības aizsardzības izdevumu samazināšanu 1951.gadā (Korejas kara laikā) atkāpās no amata… Tāds, lūk, cilvēks…

Uz ielas pilns dažādu tirgotāju. Ir arī “dzīvās” skulptūras, kas “atdzīvojas”, līdzko iemet naudiņu.

Beigās mēs apmeklējām Velsas universitāti… Velsiešu lepnums. Vispopulārākā fakultāte — velsiešu valodas apmācība — māca skolotājus, kuru joprojām katastrofāli trūkst. Velsā tagad darbojas valsts programma valodas apgūšanā..

Lūk, tas arī viss… Šajā dienā (1. decembrī) “Millenium” stadionā notika svarīgs mačs regbija spēlē. Spēlē tikās Velsas komanda ar Austrālijas komandu. Stadions bija pārpildīts, kā arī visi bāri, kafejnīcas un restorāni. Ielas bija pustukšas. Velsieši atbalstīja savējos. Neilgi pirms spēles sākuma pa pilsētas ielām staigāja trokšņainas līdzjutēju grupas ar karogiem, šallēm… Trokšņaini, bet smaidoši…

Velsa zaudēja 1:4… Es redzēju, kā viņi izklīda… Gāja vīri grupās pa 15-20 cilvēkiem… Dziedāja… Raudāja… Dziedāja… Izrādījās, ka viņi dziedāja Velsas himnu senajā ķeltu, kimru, velsiešu valodā…

Tulkojums skan šādi:
Manu senču zeme, manu sapņu zeme,
Dzejniekiem plašums, dziedātājiem plašums;
Valsts, kuras varoņi gan tavu godu, gan brīvību
Ieguvuši cīņā.

Tāds izdevās brauciens… Pati pilsēta nav liela — 350 tūkstoši iedzīvotāju. Visjaunākā Eiropas galvaspilsēta — kopš 1952.gada… Manuprāt, galvenais Velsas skaistums nav pilsētā, bet ārpus tās… Kornorvonu pils, kur notiek Velsas prinča investitūra, karaļa Artūra pils, senie dolmeņi, klosteri… Bet es tur nebiju… Pagaidām... Atlidojām uz Rīgu un pirmais, ko es tur ieraudzīju — dzeltenas narcises puķu kioskā… Svētā Deivida puķe, Velsas simbols… Neuzkrītošs atgādinājums par to, ka es vēl daudz ko neesmu redzējis… Vajag atgriezties…

Andrejs JAKUBOVSKIS