Kroma kolna bruoliste

1113. gadā, tieši pirms 900 gadiem, rakstu avotos pirmo reizi tika minēts vārds Lotigola (Letgola)… Mū- su zemes nosaukums.
Ja lasa annāles un hronikas, rodas iespaids, ka mežonīgajām ciltīm, kas apdzīvojušas Latvijas teritoriju 11.-12. gadsimtā, bija nepieciešama civilizācija, ko tām arī piedāvāja izglītotie bruņinieki no rietumiem un spēcīgie karotāji no austrumiem… Bet vai tas patiešām tā arī ir? Vai mēs neaizmirstam, ka annāles un hronikas pārsvarā rakstīja mūsu tautas pretinieki?

No otras puses, tikai Visvaldis, Latgales pārvaldnieks, hronikās tiek nosaukts par karali; senākā podnieku ripa tika atrasta latgaļu apmetnes vietā Latvijas teritorijā; sarežģītākie rotājumi no bronzas un sudraba pārsteidz ar savu skaistumu un eleganci…

Kā tad ir patiesībā? Kādi bija latgalieši? Ar ko nodarbojās? Kā viņi dzīvoja? Kam ticēja? Atbildes uz šiem jautājumiem rast nav viegli. Bet ja tās nemeklēsim, atmetīsim tam ar roku un nodarbosimies ar “svarīgākām lietām”, tad ātri vien zaudēsim pašu galveno — savu identitāti. Latgale izgaisīs, pazudīs… Un paliks tikai ģeogrāfiskie nosaukumi, kuriem jēgu vairs neviens nespēs izskaidrot…

Par to, ka Andrupenes pagastā, Dagdas novada pašā pierobežā, kāds būvē senatnīgu latgaļu koka pili, dzirdēju jau pirms diviem gadiem. Un tagad man radās iespēja iepazīties ar galveno šīs idejas iedvesmotāju Aleksandru Lubānu.
Ikdienā Aleksandrs strādā Austrumlatgales virsmežniecībā par virsmežziņa vietnieku, bet brīvajā laikā kopā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem no visas Latgales, kurus vieno “Kroma kolna bruoliste”, atjauno 9.gadsimta seno latgaļu aizsargvalni. Kā stāstīja Aleksandrs Lubāns, pils celtniecība nav biznesprojekts, kā arī nekļūs par īstu tūrisma objektu. Biedrības misija — seno latgaliešu amatu, kara mākslas atdzīvināšana, seno latgaļu vēsturiskā dzīvesveida atjaunošana, senās vēstures izpēte, un pats galvenais — dzimtās vēstures popularizēšana, patiesās, savas, bet ne sveštautiešiem kalpojošo spalvas meistaru rakstīta…

Mūsu tikšanās sākās ar kartes, uz kuras atzīmēti 72 pilskalni, demonstrēšanu. Informāciju kartei Aleksandrs vāca trīs gadus. Uz ādas pamata izdedzinātas upes un ezeri, pilis un apbedījumi… Precīza senās Latgales karte. Pils celtniecība virzās lēni, jo brālība to dara pašu spēkiem. Pirms trim gadiem tas bija tikai pakalns, kādu apkārtnē ir daudz. Tagad jau ir izveidots ziemeļu tornis, noteikti ziemeļu un rietumu stiprinājumi. Paralēli celtniecības darbiem brālības dalībniekiem nācās apgūt vairākus jaunus amatus. Viņi paši sev šuj apģērbus, paši gatavo ieročus, izkaļ bruņutērpus. “Brāļu” vidū ir savs kalējs, ir arī savs karognesējs (starp citu, Latgales karoga autors — Māris Rumaks!)…

Īsts latgaļu tautas tērps — ļoti, ļoti dārga manta. Veidošanas process ir ļoti laikietilpīgs, materiāli — dārgi. Palīdz draugi no Ludzas amatniecības centra.

Jāpiebilst, ka Aleksandrs pats ir iemācījies izkalt rotas, kostīmu metāliskās detaļas. Pilskalna saimnieks uzskata, ja vēlies kaut ko izdarīt, tad jārēķinās, pirmkārt, tikai ar paša spēkiem…

Paralēli celtniecības un citiem darbiem, brālība veic aktīvu izglītošanas darbu, piedalās dažādos masu pasākumos, festivālos, saietos; aicina pie sevis skolēnu grupas, paši nāk uz skolām. Varu iedomāties, ar kādu interesi viņus klausās skolēni. Kā garlaicīgās rindiņas no grāmatām pēkšņi pārvēršas par brīnišķīgiem un aizraujošiem piedzīvojumiem, kā tālā vēsture kļūst saprotama un tuva…

Brālības pasākumu grafiks ir diezgan saspringts. Jābrīnās, kā viņi visu paspēj…

Mūsu saruna ieilga, laiks paskrēja nemanot. Pilskalna brālības vadītājs ar aizrautību stāstīja par darbības sākumu, par panākumiem, par to, ka pēc uzstāšanās pie viņiem pievienojas jauni cilvēki. Aizrautībā Aleksandrs pastāstīja daudz informācijas par seno latgaļu dzīvi, par amatniecību, par cīņas mākslu… Viņš runāja aizrautīgi, interesanti, un šķita pilnībā laimīgs cilvēks, kas atradis savā dzīvē galveno. Nelabprāt viņš runāja tikai par problēmām, noslēdzās, virzīja sarunu citā gultnē… Un atkal ar aizrautību runāja par biedrības plāniem, par latgaļu simbolu slēpto nozīmi…

Pēc sarunas ar Aleksandru Lubānu es atcerējos sarunas ar kolēģiem par to, ka veikt patriotisko audzināšanu skolās tagad nav viegli... Grūti ir pierādīt bērniem, ka šī valsts ir mīlestības un lepnuma vērta… Ka mēs droši vien nemīlam savu vēsturi… Ka tajā ir maz pozitīvu un priecīgu lappušu, bet vairāk traģēdiju… Bet patiesībā varbūt mēs pārāk maz zinām par savu pagātni… Tāpēc arī esam aizmirsuši, kā darāmas vairākas lietas… Nu, piemēram, uzticēties tikai saviem spēkiem, nevis “labajam onkulim” … Patiešām, sanāk, ka pētot citu pieredzi, “izgudrojot riteni”, uzmanīgi kopējot, pieņemot, mēs absolūti neizmantojam to pieredzi, ko gadu simteņiem ir krājuši mūsu senči, kas jau ir pārbaudīta. Var jau būt, ka šajā trakajā 21. gadsimta skrējienā, kur ir pa pilnam problēmu, kā personīgo, tā arī globālo, pienācis laiks paskatīties atpakaļ un ieskatīties tajā tālajā laikā, lai izprastu cēloņus tam, kas ar mums notiek tagad. Atgriezties, lai atcerētos, ka mūsu senči daudzas gudrības ir smēlušies dabā, bet nevis mēģināja to pārveidot, kā pašiem izdevīgāk… Es neaicinu visus “pāriet” uz kāļiem un zirņiem… Runa ir pavisam par ko citu — domāšanā, pašapziņā un mākā izjust sevi par saimniekiem savā zemē, mākā rēķināties tikai ar pašu spēkiem, atbildībā…
Grūtu darbu ir iesākusi pilskalna brālība. Bet svarīgu un interesantu. Kādam varbūt viņu darbība liksies tukša un nevajadzīga. Taču šāds atzinums nekādi neietekmēs viņu darbību. Viņi sevī ir pārliecināti. Pašā vārdā “brālība” ir kaut kas no bruņniecības. Un savā būtībā viņi ir pilskalna bruņinieku ordenis…

Andrejs JAKUBOVSKIS