Rīdziniece - lauciniece

Par Latgales toršu konkursu Aglonā viņa uzzināja pavisam nejauši no paziņām, arī kaimiņiene tante Jaņa, draudzenes Ļena un Eļa, zinot Jeļenas konditores talantu, nepārtraukti mudināja nepalaist garām šo iespēju. Un tagad, kad laiks jau ir pagājis un konkursa kaislības rimušās, Jeļena uzskata, ka brauciens un piedalīšanās saldajā festivālā deva viņai, pašmācības konditorei, ļoti daudz. Pirmkārt, tika pārvarētas lauku sētas atstumtības bailes, otrkārt, no katra galvenās balvas pretendenta varēja kaut ko pamācīties. Un pats galvenais: konkursa viesi lūdz viņas telefona numuru, lai turpmāk pieteiktu tortes. Gatavošanās konditorejas eksāmenam ieinteresēja Jeļenu, tā teikt, pilnībā. Zīmēšana ir viņas skolas laika aizraušanās. Radošā atklāsmē viņa uzzīmēja piecas skices savai konkursa tortei. Kad sāka darboties, radās sestais variants, kas arī deva tortes nosaukumu - “Fantāzija”. Ogu vasaras vidū bija vēlēšanās degustētājus pārsteigt ar dārza - meža aromātiem. Ilgajā buršanas laikā virtuvē torte nemanāmi sasniedza gandrīz desmit kilogramu svaru, bet tā pagatavošanai, izņemot meža zemenes, tika izmantots arī pusspainis dārza zemeņu! Un kad pienāca degustēšanas laiks, no saldummīļiem “nevarēja atkauties”. Rezultātā no kulinārās fantāzijas uz vitrīnas palika tikai taukains plankums. Vai tā nav augstākā uzslava saimniecei?! Jo visi taču nevar kļūt par uzvarētājiem, bet, lūk, iegūtā pieredze palīdzēs Jeļenai arī turpmāk pilnveidot savu konditores mākslu. Ja tiks organizēti līdzīgi konkursi, viņa tos garām nepalaidīs. Tikai kad un kur tas notiks — tas vēl ir jautājums.

Interesi konditorijas prasmju noslēpumu izzināšanā pieprasīja lauku sētas īpatnības. Pašas trīs bērni, kaimiņu, un vēl draugi un paziņas. Vienmēr ir vēlēšanās palutināt ciemiņus nevis ar veikala “ķīmiju un krāsvielām”, bet ar īstu mājās izstrādājumu — garšīgu un veselīgu, kas tagad maksā lielu naudu. Savus virtuves eksperimentus Jeļena aizsāka ar smalkmaizītēm, pīrādziņiem, picām. Tad iemācījās cept tik garšīgus eklērus, ka šis kūciņu veids joprojām ir ģimenes galvenais zīmols. Tam grūti noticēt, bet Ziemassvētku galda galvenais rotājums bija vesels simts eklēru, kas tieši pusotras stundas laikā izkusa lielo un mazo deserta cienītāju mutēs. Pati dzīve ieteica viesmīlīgajai saimniecītei sākt cept tortes, lai pietiktu visiem. Kas viņai ātri vien labi padevās. Jeļena atzinās, ka no Aglonas viņa atbrauca jaunu ideju pārpildīta.

Un tagad pienācis laiks novērsties no saldās tēmas, lai pārsteigtu lasītājus. Jeļena ir īsta rīdziniece, bet jau kopš bērnības ir jutusi nepārvaramu tieksmi un vēlēšanos dzīvot laukos, īpaši tajā vietā, kur kādreiz ir dzīvojuši radinieki. Reiz apciemojot vectētiņa Aleksandra Gorbonova dzimtās mājas ezera krastā, tā iemīlēja laukus, ka neko vairs nevarēja ar sevi padarīt. Nelīdzēja pat mātes — ārstes pārliecināšana, un viņa galu galā nopirka meitai vecu lauku sētu ar zemi. Nokļūstot labu lauku cilvēku vidū, Jeļena sāka apgūt lauku dzīves gudrības. Kaimiņiene Janīna Rubļevska iemācīja pilsētnieci slaukt govi, bet pirms tam Jeļena audzēja kazas — bērniem bija nepieciešams veselīgais pieniņš. Viss viņai, lai arī ne uzreiz, bet izdevās. Visi bērneļi — stipri, nosauļojušies, veselīgi, bet trīsgadīgais nemiera gariņš Artūriņš — kā veselīga baraviciņa. Ai, pilnīgi nogurām, kamēr es izveidoju vajadzīgo fotogrāfiju! Mērķa sasniegšanai nācās kadrā aicināt galvaspilsētas runci. Bet mūždien aizņemto tēvu tā arī nesagaidījām — Ojārs šajā dienā nodarbojās ar kartupeļu lauka apstrādi. Siens pāris gotiņām jau savests, ļoti izpalīdz pašdarinātais traktors, kas nomainīja zirdziņu. Cienājot mani ar pašdarināto sieru, Jeļena stāstīja: “Neko nenožēloju, un esmu pieņēmusi pareizo lēmumu, 21 gada vecumā pametot Rīgu. Un tagad, kad apciemoju māmiņu, pa divām trim dienām tā nogurstu no pilsētas trokšņa, ka pat aizmigt nevaru. Bet laukos — klusums, plašums. Un cik brīnišķīgi kaimiņi! Ojārs strādā mežā, pilnībā nodevies saimniecības darbiem. Man galvenās rūpes — bērni. Un nav taisnība, ka šeit ir bezdarbs. Kopā ar meitām Viktoriju un Valēriju vācam un nododam sēnes un ogas. Pa vasaru var nopelnīt ne vienu simtu latu, pat tūkstoti! Pērn par “meža” naudu virtuvi labiekārtojām, tagad zem mājas jumta ierīkojam saunu un visas pārējās pilsētas iekārtas, protams. Rīgā ir tik nogurdinoši gaidīt rindu bērnudārzā, bet šeit nekādu problēmu ar mācīšanos. Līdz skolai seši kilometri, pagasta autobuss brauc precīzi — kā pulkstenis, bet šoferis onkulis Ļoša ir kā īsts tēvs visiem bērneļiem.”
Tas ir liels gandarījums, kad mātes sirds ir mierīga, bet bez tā nav iedomājama cilvēku laime.

Aleksejs GONČAROVS