Saldās sievietes

…Dagda, šaurs pusotras istabiņas dzīvoklītis, bez liekām pārmērībām. Manai paaudzei saglabājās atmiņā un neviltotā mīlestībā šī virtuve, kur vārda brīvības deficīta neaizmirstamajos gados arī visbiežāk notika domu apmaiņa un neat- ņemamā anekdošu stāstīšana par Hruščovu, Brežņevu un vēlākā laikā arī par Gorbačovu. Pašlaik demokrātija, kas robežojas ar visatļautību. Bet, cie-nījamie lasītāji, piekrītiet, ka vismīļākās sarunas, tāpat kā agrāk, iesākas virtuvē. Un, protams, ne tukšā dūšā.
Mēs bijām trijatā — starp citu “uz gaismiņu” ieradās arī Inga Maļķeviča, otrā dagdāniete, Aglonas konkursa dalībniece. Bet dzīvokļa saimniece Svetlana Vidžupe izmantoja iespēju parādīt savu Dieva doto pavāres talantu. Tieši no cepeškrāsns uz galda parādījās karūsa ar kraukšķīgu garoziņu, pildīta ar ķiplokiem un …āboliem. Tik garšīgi — mēli var norīt!

Abas manas sarunbiedrenes - vietējās iedzīvotājas. Jaunībā liktenis Svetlanu aizveda uz Rīgu, kur viņa, iegūstot vidējo izglītību, apguva pavāra un konditora profesiju, mācoties skolā, kas piederēja galvaspilsētas gaļas kombinātam. Vēlāk praksē strādāja restorānā “Vārava”. Kad nomira vecāmāte, atgriezās mājās palīdzēt vectēvam, un tā arī palika dzimtajā pusē uz ilgiem trīsdesmit gadiem. Tagad pieskata tanti, kura ir guloša, tā ka par atgriešanos galvaspilsētā nav pat domas. Lielākā viņas bagātība — četri bērni, piektais — adoptētais, un pieci mazbērni. Sekojot sakāmvārdam “Mūžu dzīvo, mūžu mācies”, Svetlana izmanto visas iespējas mācīties dažādos bezdarbniekiem piedāvātajos kursos. Neklātienē pabeidza augstskolu, zina sociālā darba gudrības. Bet pirms gada ar lielu prieku apmeklēja četru mēnešu konditoru kursus Dagdā, kas arī bija pirmais grūdiens tam, lai piedalītos latgaliešu toršu konkursā. Un notika brīnums — otrā vieta!

Tagad Svetlana ar īpašu pateicību piemin Ingu, ar kuru viņa tikās bezdarbnieku datorkursos. Saldā konkursa organizatore Inese Survilo piezvanīja Ingai, bet tā jau savukārt pierunāja Svetlanu. Vienai braukt bija bailes, divatā — drošāk un jautrāk. Jo īpaši, ka mājasdarba uzdevums nebija sarežģīts: tortes gatavošanai izmantot ne mazāk kā 30 olas, tikai dabīgus produktus un nekādu mākslīgo krāsvielu. Pagāja laiks, un konkursa kaislības aizmirsās. Inga atzīstas: bija brīdis, kad nožēloja savu lēmumu. Sakrita, ka dēlam Stanislavam piektdien izlaidums, bet nākamajā rītā — konkurss. Visu nakti negulēja, bet Svetlanu nepievīla. Noteiktajā laikā ieradās Aglonā un ne ar vienkāršu, bet ar divkāršu torti, kam nosaukums bija “Vasara”. Divu sarkanu siržu izveidošanai bija nepieciešami četri litri pašu audzētu dārza zemeņu. Un kaut arī pirmo vietu viņa neieguva, Ingu priecēja kas cits: degustācijas laikā vislielāko torti saldummīļi noēda līdz pēdējam kumosam. Viņa savā naivumā vēl cerēja atvest savu nakts darinājumu arī dēla draugiem. Ko nu!..

Svetlanas konditorejas brīnumam nosaukums bija “Paradīzes dārzs”, un pilnībā atbilda savam nosaukumam. Trauslais rotājums no cukura glazūras bija brīnišķīgā harmonijā ar šokolādes krāsu. Dizainera ideja noskatīta internetā un šīs tehnikas nosaukums ir aisings. Sarunā pēkšņi tika noskaidrots, ka Dagdas meistars karvingā (dārzeņu un augļu mākslinieciskais noformējums) Andris Va- siļenoks — Svetlanas dzīvesbiedrs. Tas ir gadījums, kad nodarbošanās ar radošumu vieno cilvēkus. Un tad jau bez grūtībām sapratu, kādu arbūzu, rozēm pušķotu, tik uzticīgi ēda Aglonas konkursa visjaunākais konditors Dāvids Stremjanovs.
Mēs ilgi sēdējām ērtajā virtuvītē. Uzzināju daudz ko jaunu. Abas saldās sievietes mani pārliecināja, ka bez mīlestības un iedvesmas konditorejas mākslā šedevri nerodas. Un kvalificētajām mājsaimniecēm nav lielāka prieka, kā tas, ja ciemiņi slavē viņu gatavotos ēdienus. Svetlana pieveda mani pie datora, kur uz monitora mainījās viņas klāto kāzu mielastu fotogrāfijas. Ne vārdos izstāstīt, ne uz papīra aprakstīt… Tas nozīmē, ka sudraba uzvarai Aglonā Svetlana Vidžupe gatavojās sen un pamatīgi.
Tāpēc Inga, diplomēta filoloģe, laimīga ir par to, ka bezdarba laiks atklāja viņā otru specialitāti.: “Es neesmu burvis, es tikai mācos! Esmu pateicīga liktenim, ka nokļuvu Aglonas konkursā — brīnišķīga skola! Žūrija darbojās godīgi un profesionāli. Preiļu šedevrs — brīnišķīgs noformējums, bet cik gards! Domāju, ka Ilze ir profesionāls konditors, bet izrādījās … žurnāliste. Meklēt un atklāt sevī talantus nekad nav par vēlu. Ir vēlēšanās arī turpmāk piedalīties līdzīgos konkursos.”

Svetlana: “Nemelošu, uzvarēt ir patīkami, kaut arī necerēju tādai veiksmei. Ieraugot Sergeja Germana konkursa brīnumu, pat noskumu: kur nu es… Rezultātu paziņošanas brīdī izjutu šoku un patiesu prieku. Bet naudas balva atmaksāja visus izdevumus. Toties dāvinātais lietussargs ilgi atgādinās par šo laimīgo dienu manā dzīvē.”

Aleksejs GONČAROVS