Rod aicinājumu novadpētniecībā

Aktivitātēs prot iesaistīt pusi skolas

J.Geķiša izskolojusi daudzas novadpētnieku paaudzes. Pašlaik viņas vadībā darbojas divas skolēnu grupas. Taču novadpētniece smejas: “Kad nepieciešams, aktivitātēs varu iesaistīt vai pusi skolas”. Uzskatāms piemērs tam bija Latvijas Piļu un muižu asociācijas rīkotās akcijas “Apceļosim Latvijas pilis” ietvaros notiekošie Krāslavas pils nedēļas pasākumi, kad J.Geķišas vadībā caur dzeju, stāstiem un sižetiem tika uzburta 18.gadsimta noskaņa jauno ģimnāzistu izpildījumā.
Jaunie novadpētnieki tiek apmācīti par ekskursiju vadītājiem. Šīs prasmes noder, kad skolā ierodas viesi vai arī pašiem jābrauc uz citu pilsētu prezentēt savu skolu un dzimto novadu. Tāpat jaunieši piedalās virtuālās enciklopēdijas veidošanā, skolas pasākumu, jubileju organizēšanā, bet ikdienā rūpīgi iezīmē skolas un pilsētas vēstures vaibstus novada atmiņu grāmatā.

Darbu novadpētniecībā sāk no nulles

Pašas skolotājas ceļš novadpētniecībā iesākās 60.gados. Tolaik skolās tika dibināti dažādi klubi. Viņai iedalīja novada vēstures klubu. Sākotnēji ar politizētu novirzienu, bet pēc neatkarības atjaunošanas novadpētniecība kļuva par nozīmīgu elementu kā vietējās sabiedrības, tā pašas izglītības darbinieces dzīvē. 90.gadu sākumā nebija itin nekādu materiālu, daļa pierādījumu bija kara postažas iznīcināti, daļa - padomju dūres skarti. Lai virzītos tālāk, viņa nodibināja kontaktus ar pirmskara absolventiem, aicināja vietējos iedzīvotājus dalīties ar vēsturiskajiem materiāliem, kas saglabājušies. Tā pakāpeniski izveidojās skolas un arī pilsētas muzejs. Sākusi darbu novadpētniecībā no nulles, J.Gekiša atzīst, ka šobrīd tas kļuvis par viņas dzīves aicinājumu.

Darbam radināta kopš bērnības

Vērtējums no līdzcilvēku puses par skolotājas darbošanos ir dažāds. Kāda paziņa reiz izteikusies: “Cik ilgi var jaukties pa skolu! Tevi tur neviens nemīl”. Taču skolotāja nepiekrīt. “Neeju uz skolu pēc mīlestības. Man svarīgs darbs”. Darbam viņa tika radināta kopš bērnības. “Nevarēju vecākiem pateikt, ka neravēšu, negrābšu lapas vai nestrādāšu uz lauka”. Arī šobrīd, būdama astotajā gadu desmitā, J.Gekiša no izglītības sfēras nespēj aiziet mierīgu sirdi, sakot “kas cits, ja ne es”. Paralēli skolas darbam pagājušajā ziemā vakaros vēl noadījusi 18 zeķu un cimdu pārus, kas izdāvināti draugiem un radiem. Vasarā savu laika artavu paņem personīgais dārzs. Dīka televizora skatīšanās nav viņas garā.

Bez vēstures zināšanām nav iespējams virzīties uz priekšu

Jautāta par novadpētniecības sasaisti ar patriotisko audzināšanu, skolotāja atbild: “Bez vēstures zināšanām un analīzes nav iespējama virzība uz priekšu. Aizaugušā grāvī var ātri pakrist un zaudēt to, ko esi nesis sev līdzi. Tāpat ar vēsturi. Ja to nekopsi, būsi laupījis savai identitātei ko ļoti svarīgu”. J. Gekiša uzsver, ka mūsdienās bieži tiek aizmirsts — patriotisms aizsākas ar dzimtās vietas apzināšanu.

Taču skolotāja saprot, ka mūsdienās par patriotismu ir grūti runāt, jo priekšplānā izvirzās ekonomiskie jautājumi. Protams, aizbraukušajiem gribas atpakaļ uz Latviju. Šeit viņa min sasaisti ar Juri Georgu Kociņu, trimdas latvieti un vēlāko mecenātu. Dzīvodams Austrālijā, arī viņš veidoja ap sevi “mazo Latviju”; stādīja pie mājas bērzu aleju un pat papagailim iemācīja pateikt: “Es, Čipiņš Kociņš, latvietis.” Diemžēl realitāte mēdz būt skarba.

Iemāca paraudzīties uz dzīvi no cita skatupunkta

Lai arī novadpētniecība ir valsts neatbalstīta sfēra un nespēj piesaistīt skolēnu interesi tik ļoti kā tradicionālie mūzikas, sporta pulciņi vai daudzie starptautiskie projekti, ir jaunieši, kuri labprāt iesaistās novadpētniecības aktivitātēs. Viena no uzcītīgākajām skolniecēm Iveta Korlāne, kas pašlaik studē Latvijas Lauksaimniecības universitātē, pārliecināta, ka tieši ar J.Gekišas palīdzību sākusi izprast dzimtās vietas vēsturiskos līkločus: “Pirms tam gandrīz neko nezināju par savu novadu. Apmeklēdama pulciņu, detalizēti izzināju skolas, pilsētas vēsturi, iesaistījos skolas jubilejas pasākumu organizēšanā”. Savukārt Ilona Skerškāne, bijusī novadpētniece, uzsver, ka ar J.Gekišas palīdzību guvusi izpratni arī par daudzām ar vēsturi nesaistītām lietām: “Ar skolotāju bija interesanti runāt par dzīvi. Ar savu milzīgo pieredzes bagāžu viņa iemācīja uz daudzām lietām paraudzīties no pavisam cita skatupunkta”.

Cenšas saprast jauniešus

Jautāta, kā viņai izdodas uzturēt tik labu saikni ar jauniešiem, J.Geķiša nedaudz apmulst, bet tad turpina: “Eju pie skolēniem, atliekot malā savus veco laiku uzstādījumus. Cenšos saprast, ka mūsdienu jaunieši ir daudz atraisītāki kā savos uzskatos, tā uzvedībā”. Piemēram, reiz skolotāju pārsteidzis kāds pārītis, kas stāvējis pie muzeja un nekautrīgi skūpstījies. Viņa vērusi vaļā durvis, abus nedaudz pabīdot, bet “šie kā stāvēja apkampušies, tā no vietas nebija izkustējušies”, ar smaidu atminas skolotāja.