Jaunieši nedrīkst zaudēt ticību Eiropas nākotnei

“Mēs, politiķi, nopratām, ka liela daļa Eiropas jauniešu neizjūt piederību Eiropas Savienībai (ES), viņi nav apmierināti ar labklājības kontinentu, kurā valda tehnokrāti un iedzīvotāju intereses netiek ņemtas vērā. Taču mums nebija ne mazākās nojausmas, kādas ir jauniešu ekspektācijas. Lai to noskaidrotu, gada laikā mēs viesojāmies divpadsmit Eiropas universitātēs un atlasījām piecas idejas, kuras vispilnīgāk aptver jaunās paaudzes skatījumu uz stabilāku un ilgtspējīgāku Eiropu”, tā par Eiropas Parlamenta un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas kopīgo iniciatīvu stāsta Anna Marija Darmanina (Anna Maria Darmanin), Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas viceprezidente, viena no idejas autorēm.

Pirmkārt, jaunieši uzsvēra, ka jūtas nošķirti no Briseles, taču vēlas piekļūt tuvāk ES galvaspilsētai, aktīvi iesaistoties Eiropas projekta stiprināšanā. Tas, viņuprāt, iespējams vienīgi tad, ja ES no ekonomiskās savienības virzīsies uz politiskās savienības ideāliem, konkrētāk, tikts iedibināta visu pilsoņu vēlēta institūcija — ES prezidents. Taču, vai prezidenta institūcija bez reālas varas stiprinātu demokrātiju un vai šādu ideju krīzes apstākļos izdotos iekļaut ES Konstitūcijā, palika neatbildēts jautājums.
Otrkārt, jauniešu bezdarba apkarošanai tika piedāvāts izveidot Eiropas sabiedriskās nodarbinātības centru, kas ne vien tuvinātu darba ņēmējus un darba devējus, bet ļautu jauniešiem veikt darba tirgus prasībām atbilstošas izvēles. Konferences dalībnieki kā efektīvu līdzekli bezdarba mazināšanai minēja apmaksātu prakses vietu ieviešanu: “Ja vecāki ir spējīgi jaunieti finansiāli atbalstīt prakses laikā, viņš gūst karjeras uzsākšanai nepieciešamo pieredzi. Jaunieši, kuru vecāku kabatās nešķind pārsimt eiro monētas, šādu iespēju zaudē, kļūstot nekonkurētspējīgi. Tas savukārt palielina atšķirību starp turīgajiem un maznodrošinātajiem iedzīvotājiem”. Kā spilgts nevienlīdzības piemērs tika minēts fakts, ka ES isntitūcijās strādājošs praktikants saņem vismaz uz pusi lielāku algu nekā pieredzējis jurists Atēnās. Savukārt pēc A. M. Darmaninas domām ”vispirms nepieciešams investēt ilgtermiņa izaugsmē, tikai pēc tam pielietot atbilstošus instrumentus nodarbinātības veicināšanai”.

Kā būtisku aspektu jaunieši izvirzīja ideju par vienlīdzīgu tiesību nostiprināšanu visās ES dalībvalstīs. Pašlaik, piemēram, homoseksuālu pāru laulības ir atļautas Beļģijā un Nīderlandē, kamēr Baltijas valstīs šis temats joprojām ir zināms tabu. Līdzīgas pretrunas ES valstīs pastāv aborta, eitanāzijas un citos sociāli sensitīvos jautājumos. Tajā pašā laikā grūti spriest, vai iespējama pilnīga tiesību standartizācija — bikses, kas der sievietei ar šauriem gurniem, nederēs tai, kuras figūrai piemīt zināmi apaļumi. Dalībnieki bija vienisprātis, ka vispirms nepieciešams mainīt iedzīvotāju domāšanu, liekot saskatīt iespējamos ieguvumus no tiesību standartizācijas, tikai pēc tam pielietot attiecīgus politskus instrumentus.

Neskatoties uz to, ka vairums pasākuma dalībnieku reiz bija izmantojuši Erasmus iespēju, jautājumā par starptautiskas Eiropas augstākās izglītības programmas izveidošanu bija vairāk nevienprātību nekā saskarsmes punktu. “Ja jaunieši izvēlētos apgūt šādu četru gadu programmu četrās dažādās ES valstīs, četrās dažādās augstskolās, pirmkārt, kas segtu studiju izdevumus, otrkārt, cik ilgu laiku jauniešiem aizņemtu adaptācijas process, treškārt, vai tas veicinātu efektīvu zināšanu ieguvi un vai šādas programmas dalībniekiem būtu jāpārzina četras dažādas valodas?” Dalībnieki atzina, ka Erasmus šajā ziņā ir daudz veiksmīgāka iniciatīva, kas ļauj jauniešiem palūkoties uz pasauli no citas prizmas, savukārt profesionalitātes nodrošināšanai nepieciešams ieviest vienādus augstākās izglītības standartus visās ES dalībvalstīs, jo, kā tika atzīts, Boloņas process cietis neveiksmi.

Visbeidzot tika rosināts nodibināt kopēju Eiropas raidorganizāciju, kas iedzīvotājiem piegādātu jaunāko informāciju no ES institūciju koridoriem. Tas, pēc aptaujāto jauniešu domām, veicinātu kopējas eiropeiskās identitātes nostiprināšanos. Tiesa gan, saskaņā ar konferences dalībnieku domām, tas būtu pārāk dārgs un neefektīvs mehānisms.

“Eiropa joprojām ir labklājības un iespēju kontinents, taču pašreizējā situācijā iedzīvotājiem jābūt elastīgiem, lai šīs iespējas saskatītu un adekvāti izmantotu. Spāņu jaunietim ar augstāko izglītību, kurš pusotru gadu ir bez darba, to nav viegli saprast”, konferences noslēgumā atzina A. M. Darmanina.

Lai stiprinātu Eiropas kā labklājības kontinenta statusu, Eiropas Parlamenta viceprezidents Džovanni Pitella (Gianni Pittella) aicināja jauniešus būt pilsoniski aktīviem, uzsverot, ka jauniešu spēkos ir mainīt politiķu domāšanas veidu un rīcības formas: “Ja jūs uzsāktu iniciatīvu miljons parakstu savākšanai, lai diskusijas laikā izskanējušos priekšlikumus novietotu tuvākajā Eiropas Komisijas dienaskārtības atvilktnē, tas būtu vēsturisks brīdis Eiropas Savienībā”. Arī Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas viceprezidente aicināja domāt ne vien par ekonomiskiem, bet arī sociāliem aspektiem, piemēram, kā panākt to, lai nākotnē ikviens jaunietis varētu teikt: ”Esmu eiropietis un jūtos par to lepns”.