Kopš pērnā gada maija Aulejas pagasta bibliotēkā par bibliotekāri strādā Zinaīda Pikmane, kura šajā amatā nomainīja pensionējušos Ginu Umbraško — ilggadīgo un pieredzes bagāto bibliotekāri. Lai gan Zinaīdai nav speciālas izglītības, ar darba pienākumiem viņa tiek galā ļoti labi — laikam noder iepriekšējā darba pieredze, kurā liela loma precizitātei un punktualitātei. Viņa pati gan neslēpj, ka mācīties vajadzētu, jo speciālo zināšanu trūkums jaunajā darbā dažkārt par sevi atgādina.
Zinaīda: “Nesen atsūtīja 240 stundu apmācību piedāvājumu Rīgā tiem, kuriem nav bibliotekāra izglītības. Ar pagasta pārvaldes vadītāju Aivaru Umbraško jau pērn runāju par mācību tēmu un šogad noteikti plānoju studēt.”
Jaunā bibliotekāre nāk no Aulejas pagasta Lejas Podniekiem un var sacīt, ka pēc ilgiem prombūtnes gadiem ir atgriezusies dzimtenē, jo tuviniekiem bija nepieciešama viņas palīdzība. Šeit vairs palikuši tikai mamma un brālis, kuri tagad dzīvo Viļamānos. Skolas gadi Zinaīdai pagāja Aulejas pamatskolas sienās, kuras vienā spārnā tagad ir viņas darbavieta. Vidusskolas izglītību ieguva Krāslavas 1. vidusskolā un drīz apprecējās un pārcēlās uz Daugavpili, jo tolaik bija moderni precēties jauniem. Viņai ir meita Žaneta, kura dzīvo Daugavpilī un kura arī ir grāmatvede, tā pat kā Zinaīda ar to vien atšķirību, ka šo izglītību ieguva tehnikumā. Ir arī divi mazdēli — Žanetas bērni Ernests un Roberts, kuri vēl nav skolas vecumā.
Latvijas otrajā lielākajā pilsētā Zinaīda nodzīvoja 30 gadus, brieduma gados Daugavpils universitātes sociālo zinātņu fakultātē neklātienē studēja ekonomiku, ilgstoši strādāja pašvaldības uzņēmumā “Labiekārtošana D” par galveno grāmatvedi. Laikam ritot, pārdeva dzīvokli Daugavpilī un nopirka Krāslavā. Pusgadu rakstīja lauksaimniecības projektus Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrā un gatavojās darbam Lauku atbalsta dienestā (LAD), bet pieteicās krīze un izrādījās, ka vajadzības pēc otras darbavietas vietējā nodaļā vairs nav. Par laimi atrada galvenā grāmatveža darbu nelielā firmā Krāslavā, kur nostrādāja trīs gadus. Katru dienu bija jābrauc uz Auleju, tas bija sarežģīti. Sarunās ar paziņām bija izteikusies, ka tā braukāt ir dārgi un kādu dienu viņai ieteica pārcelties uz Auleju, jo bibliotēkā atbrīvojās darba vieta. Tiesa, bija jāiztur konkurss, bet tas Zinaīdai izrādījās veiksmīgs.
“Bibliotekāres darbs nekādā ziņā nav garlaicīgs,” uzsver sarunbiedre. ”Visu mācību gadu šeit rosās bērni un tā visādā ziņā ir ļoti pateicīga auditorija. Viņi labprāt lasa, tikai viņus ir jāorganizē. Ja māki ieteikt interesantu grāmatu, bērns to labprāt ņems lasīt. Ir arī tādi bērni, kuriem jāpalīdz apgūt datorlietošanas prasmes. Septembrī viņš bikli skatās, kā citi sērfo internetā, sarakstās, izvieto fotogrāfijas, bet pats kaut ko darīt baidās. Tad es saku — pamēģināsim kopā. Izveidosim e-pastu, tevi uzaicinās portālā draugiem.lv un tad varēsi tālāk darīt pati to pašu, ko draugi. Vajag redzēt, kā bērni mainās — paliek drošāki, pašapzinīgāki, priecājas, ka iemācījušies vairāk jaunu lietu... Vispār interesanti novērot šīs pārmaiņas. No pieaugušajiem datorus lietot nāk tikai tie, kuri to ir paši apguvuši, kuriem mājas ir savi datori un internets. Nav daudz tādu pieaugušo, kuri gribētu bibliotēkā iemācīties tos lietot.
Savukārt lasītāji lielākoties ir pieaugušie. Novērojumi rāda, ka visvairāk lasa pensionāri, tostarp arī jaunie pensionāri un to cilvēku grupa, kuri kādreiz bija lielos draugos ar alkoholu. Ir mums vairāki lasītāji, kuri ir jau pavisam sirmā vecumā — viņiem grāmatas jāaizved uz mājām. Un šie cilvēki priecājas kā mazi bērni, kad atved grāmatas un aprunājas ar viņiem. Grāmatu fonds bibliotēkā ir gana plašs, daudz tiek pasūtītas arī avīzes un žurnāli, apmēram uz 300 latiem. Izvēle patiesi bagātīga, bet cilvēkiem tāda ir nepieciešama, jo mūsdienās daudziem ienākumu līmenis ir tik zems, ka viņi paši nevar neko abonēt. Bibliotēkā nav nekādu ierobežojumu cilvēki pat jaunākos avīžu un žurnālu numurus var ņemt lasīt mājās.
Bagātīgais grāmatu fonds ir Ginas Umbraško nopelns, es atnācu uz gatavu. Sevišķi labas grāmatas ir iegādātas jaunatnei, ir arī literatūra krievu valodā — to cilvēki pārlasījuši praktiski visu. Ir franču, angļu un citu autoru darbi, kas izdoti latviski. Bērniem bibliotēkā iekārtots atsevišķs grāmatu plaukts un bērnu stūrītis, kurā var padarboties. Ļauju arī griezt un apzīmēt vecos žurnālus, kas daudziem ļoti patīk.”
Zinaīda atzīst, ka vienīgās grūtības viņai rodas pasākumu organizēšanā, piemēram, scenāriju uzrakstīšana un pielietošana. Tomēr kā par brīnumu pirmais lielais pasākums pērn izdevās godam un par to Aulejā runā pat šobaltdien. Aulejas pagasta tautas bibliotēkā tika organizēta vasaras ziedu izstāde “Ziedi skaistumam un cilvēku priekam”, kas noritēja no 24. jūlija līdz 31. jūlijam. Ar dažādu ziedu stādīšanu, audzēšanu un pavairošanu varēja iepazīties tematiskajā literatūras izstādē “Ziedi priecē cilvēka dvēseli”. Pasākums izraisīja lielu interesi vietējo puķu audzētāju vidū, jo Aulejas pagastā ļoti daudzi audzē krāšņas puķes savam un cilvēku priekam. Un šos audzētājus bibliotekāres Ginas Umbraško un Zinaīda Pikmane apciemoja personīgi labu laiku pirms izstādes.
“Man ir personīgā automašīna, kopā ar iepriekšējo bibliotekāri braucām pie cilvēkiem, fotografējām puķu dobes un aprunājāmies,” turpina Zinaīda. ”Visi bija atsaucīgi un priecīgi sadarboties. Pārsteidzoši daudzi cilvēki audzē puķes savam priekam, nekur tik daudz to neesmu redzējusi. Cilvēki katru puķu šķirnīti nosauca, izstāstīja kā dabūjuši, kā audzējuši un arī citas cilvēciskās lietas. Daudzu acīs bija neviltots prieks, ka pie viņiem atbrauca, ka interesējas par viņu darbu. Izstādē pārsvarā bija lilijas, gaitenis smaržoja līdz pirmajam stāvam. Ar pārvaldes vadītāja Aivara Umbraško svētību šogad ziedu izstādi plānoju nopietnākā līmenī — top nolikums, būs balvas. Vispār gribam iedibināt jaunu tradīciju.”
Starp citu, Zinaīda kopā ar brāli kala lielus plānus, lai attīstītu lauksaimniecisko ražošanu. Gribējās daudz, sākot ar piena māju un beidzot ar fermu, bet skarbā realitāte tāda, ka bez nopietniem kapitāliegudījumiem neuzsāksi ne lielu, ne mazu biznesu. Zinaīda secinājusi, ka, dzīvojot laukos, zemē jāiegulda daudz vairāk līdzekļu nekā pilsētnieks tērē, dzīvojot pilsētas dzīvoklī. Šobrīd saimniecībā vairāk strādā brālis — tur lopus pašu patēriņam.
Zinaīda: “Avenes sastādījām, gribējās, lai ražo, bet sanāca tikai desmit āri. Tālāk jau vajag tehniku un visu citu. Visās lietās vajag praksi un zināšanas, uz dullo neko nevar uzsākt. Tagad man ir vēlme kaut ko vairāk uzzināt par ārstniecības zālēm, iegūt vairāk jaunas informācijas. Es vācu ārstniecības zāles, bet cik ir vēl to, par kurām neko nezinu!
Mani pārsteidz, ka mūsdienu jaunatne vāji interesējas par uzņēmējdarbību. Piedāvāju jauniešiem grāmatas par uzņēmējdarbību — mums ir laba šīs literatūras bibliotēka. Atsaucība ir pavisam neliela. Tomēr es vēlreiz uzsvēršu, ka mūsu jaunieši grāmatas lasa, tikai vajag viņiem ieteikt, ko lasīt, un tas nozīmē, ka bibliotekārei ļoti perfekti jāpārzina savu klientu intereses.”
Nākotnē Zinaīdai ir doma izveidot kādu sieviešu klubiņu, lai kopā komunicētu un kaut ko lietderīgu paveiktu, aktivizētu jaunus un jaunus cilvēkus. Viņa saprot, ka tas nebūs viegli izdarāms, jo vasarā laukos darbs dzen darbu, sievietes ir īpaši noslogotas. Savukārt ziemas garajiem vakariem ir cita bēda — negribas pa tumsu kaut kur doties. Tomēr darīt vajag, jo zem guloša akmens ūdens netek!
Juris ROGA