Mēs esam pazīstami jau sen. Vēl kopš skolas laikiem, viņš mācījās vienu klasi augstāk. Un jau tad izcēlās ar neizmērojamo enerģiju, nesamierināmo fantāziju, dedzīgu taisnības izjūtu un ik brīža gatavību šo taisnību aizstāvēt… Jau 14 gadus mēs strādājam vienā skolā. Gadi Ēriku nekādā veidā nav mainījuši. Noslēpums ir profesijā. Ja katru dienu klasē tevi sagaida skolas paši jaunākie audzēkņi, tad novecot vienkārši nav laika. Nevis vienkārši nav laika, bet tas ir kategoriski aizliegts! Tāda ir šī profesija - sākumskolas skolotājs.
Viņš vienmēr steidzas, vienmēr kaut kur jāpaspēj… Bet garām skrienot, viņš nekad neaizmirsīs sasveicināties un paspiest roku. Viņaprāt, tas ir ļoti svarīgi. Nekad un nekādos apstākļos viņš neaizmirsīs painteresēties, kā veicas, uzmundrināt ar joku, un visu to dara no sirds… Bet steidzas… Vienmēr steidzas… Viņam daudz darīšanu, visdažādāko… Viņš ir gan savas klases audzinātājs, gan “Kristietības pamatu” pasniedzējs, gan skolas šaha spēlētāju pulciņa vadītājs.
Ēriks nesteidzas tikai tad, kad strādā. To ir interesanti vērot. Tiklīdz sākas komunikācija ar bērniem, steiga beidzas, un šķiet, ka laiks sāk ritēt lēnāk. Mani vienmēr ir sajūsminājusi viņa māka “pārslēgties”, viņa aizrautība ar savu darbu… Spēja pilnīgi ar visu savu būtību atdoties darbam… Bērniem viņš ir neapstrīdama autoritāte. Un kā gan citādi! Galu galā viņu skolotājs ir pats Salavecis!
Būt par Salaveci nav vienkārši. Saku to pēc savas pieredzes, tā kā pats ne vienu gadu vien esmu bijis šajā lomā. Šeit ir gan atbildība — gaida tieši Salaveci! — tērps (neērts, tajā ir karsti, bet bārda rada sejā kairinājumu), bet galvenais — māka palikt par “noslēpumainu un labestīgu”, paspēt ar katru parunāt, katru ievērot, katram dāvināt mirkli no pasakas. Ar visu iepriekš minēto Ēriks tiek galā virtuozi! Godīgi sakot, reizēm pat mazliet skauž… Bet pavisam maz, un, protams, labā nozīmē…
Ieraugot viņa uzvārdu novada domes deputātu kandidātu sarakstā no “Zaļo un Zemnieku savienības”, es nebiju pārsteigts. Viņa neizsīkstošā enerģija, māka atrast ar cilvēkiem kopīgu valodu, kā arī vēlēšanās visiem palīdzēt, noteikti galarezultātā noved līdz vēlēšanām. Jāpiebilst, ka viņš nebūt nav iesācējs šinī lietā, jo viņš jau bija deputāts Kaplavas pagastā. Šaubu par to, ka vēlētāji viņu atbalstīs, man personīgi nebija. Un tā arī notika. Kopā ar pārējiem Krāslavas novada domes deputātiem Ēriks Zaikovskis pārstāvēs mūsu novada iedzīvotājus vietējā pašvaldībā tuvākos 4 gadus.
Novada jaunievēlētās domes pirmās sēdes priekšvakarā intervēju Ēriku.
— Ērik, kā tas notika, ka tu nolēmi piedalīties vēlēšanās?
— Mani uzaicināja Gunārs Upenieks un piedāvāja startēt “Zaļo un Zemnieku” sarakstā. Man tas bija pilnīgs pārsteigums. Vēlāk es uzzināju, ka mani rekomendēja Ludmila Sen-čenkova un Andris Uzuls, priesteris Janušs Bulašs un Jāzeps Dobkevičs. Vispār prātoju es neilgi. Es redzu, kā pilsēta mainījās pēdējo 4 gadu laikā, un šīs pārmaiņas man patīk. Galvenais man bija atbalstīt Gunāra Upenieka komandu, lai šīs pārmaiņas arī turpinātos.
— Ko tu sajuti, kad uzzināji, ka tiki ievēlēts?”
— Nu… Dažādas sajūtas bija… Protams, es melošu, ja teikšu, ka negribēju, lai mani ievēl. Ja es negribētu, es nepiedalītos. No vienas puses — tā ir ļoti liela atbildība, ļoti liela. Turklāt nepaliek nemaz brīva laika, un es to ļoti labi saprotu. No otras puses, esmu ļoti priecīgs, ka uzvarēja mūsu mēra komanda. Tagad galvenais nebūt par statistu, bet būt par noderīgu mūsu novada cilvēkiem. No vienas puses — jauki, ka atbalstīja, no otras — dzīve kļūs sarežģītāka… Kaut kā tā…
— Kā Tavas kandidatūras ievēlēšanu uztvēra meitas? (Ērikam ir divas meitas — 12 un 17 gadus vecas — aut. pieb.)
— (smejas) Jaunākā teica: “Oho! Tagad esmu deputāta meita!”. Bet vecākā nopūtās un iesāka sarunu par atbildību… Viņas man ir ļoti dažādas…
— Pēc vēlēšanām jau ir pagājušas divas nedēļas, vai kaut kas dzīvē jau ir mainījies?
— Nu šeit kā Visockim: “Visi pēkšņi kļuva dikti pieklājīgi attiecībā pret mani…” (smaida). Mainījās cilvēku attieksme… Patiesībā ļoti dīvaini. Es taču neesmu mainījies… Vispār šeit slēpjas pats galvenais — palikt stipram savā pārliecībā. Darba novadā ir daudz. Ir arī daudz neatrisinātu problēmu. Protams, dome nav visvarena, bet to risināt vajag. Protams, ka būs tādi lēmumi, ko pieņemt nebūs viegli, kas neatbildīs manām vēlmēm, bet kuras būs iespējamas tikai mūsu apstākļos. Ir svarīgi nepievilt cilvēkus, kuri par mani balsoja. Tas nozīmē, ka uzticas, tas nozīmē, ka cer. Centīšos attaisnot cerības…
Intervējamā lomā Ēriks nejutās ērti... Saruna pamazām ievirzījās darba jautājumos, pēc tam, ieskatoties pulkstenī, mans sarunu biedrs sāka steigties. Mēs atvadījāmies…
Esmu pārliecināts, ka Ēriks nepārstās būt tāds, kādu pazīst paziņas, bērni, kolēģi, vecāki.
Viņu sagaida ne visai viegls periods dzīvē. Tāpēc, ka viņš nemāk neko darīt “daļēji”. Viņš kā vienmēr jaunajā darbā iekļausies ar visu savu būtību. Un pārdzīvos, ja gadījumā kaut kas neizdosies. Un atkal laiks viņam apstāsies… Tāpēc, ka katru viņam uzticēto uzdevumu pieradis veikt labi, patiesi…
No visas sirds es novēlu Ērikam panākumus jaunajā amatā. Un vēl novēlu veselību. Tā viņam būs noteikti vajadzīga.
Andrejs JAKUBOVSKIS