Čaklums, rūpīgums un dzimtenes mīlestība

Jau daudzus gadus Viktorija abonē laikrakstu “Ezerzeme”, izlasītos numurus rūpīgi krāj un pie izdevības aizved uz Daugavpili savai 92 gadu vecumu sasniegušajai mammai Franciskai, kura, starp citu, nebaidos sacīt, ir izcila rokdarbniece un viņas darinājumu skaistumu diez vai kāds uzdrīkstētos apšaubīt. Viņa arī tagad nespēj ne mirkli būt bez darba, lai gan pārvietojas ar grūtībām, redze arī vairs nav gana laba, taču adīšanu malā nemet un dara to nemitīgi. Bet arī tas nav viss. Viktorija un Franciska atbalsta vietējo muzeju, kurā var apskatīt pensionāres un meitas dāvinātos, visai retus, aptuveni pusgadsimtu vecus rokdarbus - izšuvumus dzīvojamās telpas dekorēšanai. Mūsdienās tādus diezin vai sastapsim dzīvokļos vai privātmājās, bet senāk tie bija gana populāri.

Kā jau visi čakli un strādīgi cilvēki, arī Viktorija nemeklēja sev publicitāti un, tikai pateicoties Tautas nama vadītājas Ernas Šļahotas uzstājībai, kopīgiem spēkiem mums izdevās viņu pārliecināt, ka darba cilvēkam nav ko kautrēties no labiem darbiem. Viktorijas dzimtene ir tagadējais Kalniešu pagasts — sādža Ringi. Mācības sāka Baltinskas 8-gadīgajā skolā, pēc tam turpināja izglītoties Krāslavas 2. vidusskolā, pabeidza Bebrenes veterināro tehnikumu un 1978. gadā uzsāka strādāt par vetārstu Svariņu pagasta sovhozā “Voshod”.

“Var sacīt, ka šurp uz Svariņiem nokļuvu pateicoties savai māsai Ženijai,” atceras Viktorija. “Viņa kaut kā uzzināja, ka šeit ir iespēja saņemt dzīvokli un sacīja man: ”Ja būs iespēja, centies tikt uz sovhozu “Voshod”. Es tā arī darīju un tik tiešām sovhozs piešķīra dzīvokli, lai gan ne uzreiz — bija jāpagaida. Laika gaitā, aptuveni 90 gadu vidū, radās iespēja pārcelties uz Līvānu mājiņu un tagad dzīvoju tajā.”

Kad sovhozi un kolhozi piedzīvoja sabrukumu, bez darba palika daudzi speciālisti. Kāds devās projām, cits uzsāka savu biznesu, vēl kāds pārkvalificējās, bet Viktorija sameklēja citu darbu. 1995. gadā viņa iekārtojās par apkopēju Svariņu tautas namā un Labiešu pamatskolā, kuru vēlāk pārdēvēja par sākumskolu. Šo darbu viņa dara šobaltdien, lai gan skola jau slēgta, bet telpas tiek izmantotas citiem mērķiem. Tagadējo darbu viņa raksturo īsi — man viss jādara tā, lai ir tīri un mājīgi. Es pat nejautāju, vai izdodas? Tāpēc, ka šis jautājums ir lieks, jo ienākot Svariņu Tautas namā nevienam pat prātā neiešaujas, ka šeit ir apkopēja — tik perfekti viss uzkopts. Parasti apkopējas darbu cilvēki ievēro, kad telpas nav pienācīgi uzkoptas. Viktorija gādā arī par kārtību un tīrību teritorijā apkārt tautas namam. Sieviete atzīst, ka visvairāk darba bijis pēc nemierīgajām diskotēkām — tukšas pudeles un izsmēķi. Tagad diskotēkas norit krietni mierīgāk nekā kādreiz un telpu uzkopšana vieglāka.
Ģimeni Viktorija izveidoja 1985. gadā, jau dzīvojot Svariņos. Viņa laida pasaulē divas meitas: Diāna un Jeļena tagad dzīvo Daugavpilī. Diāna studēja Daugavpils Universitātē (DU), kļuva par fizioterapeiti un strādā savā profesijā. Jeļena DU pabeidza kā ekonomiste, taču atšķirībā no māsas, specialitātē nestrādā. Viņa iekārtojās autoskolā “Sports un tehnika” par administrācijas vadītāju. Starp citu, par Jeļenu vēl skolas gados bija publikācija “Ezerzemē” un jau toreiz viņa atstāja ļoti labu iespaidu. Tolaik viņa dejoja vietēja tautas nama amatierkolektīvā pie Ernas Šļahotas, bet laika gaitā izauga līdz profesionālai dejotājai. Jeļena jau ceturto gadu dejo Daugavpils Universitātes slavenajā studentu deju kolektīvā “Laima”. Mamma ar to ļoti lepojas, cenšas apmeklēt meitas koncertus, kura vienmēr ļoti priecājas, ka zālē ir vecāki. Vienu no spilgtākajiem emocionālajiem pārdzīvojumiem izbaudījuši Indrā, kur “Laima” koncertēja vietējiem ļaudīm maija svētkos.

Viktorija jau kļuvusi par vecmāmiņu — mazmeitu sauc Milēna. Kas zina, varbūt kādreiz meitene apceļos Itāliju un apmeklēs ar savu vārdu saskanīgo pilsētu. Bet varbūt apmetīsies tur uz dzīvi. Bet varbūt arī mazmeita būs savas dzimtās zemes patriote. Viktorija apgalvo, ka viņas meitas neplāno doties meklēt laimi un darbu ārzemēs, jo nekur nav tik labi, kā mājās!
Viktorija nezina, ko nozīmē garlaikoties. Tā kā šodien dzīvo viena Līvānu mājā, pašai arī jāgādā par nelielo piemājas saimniecību. Māk dažādus rokdarbus — adīt, sataisīt spilvenu āķošanas tehnikā, prot šūt vienkāršas lietas. Vienīgi tamborēt gan nemāk. Ar Ernas gādību pērn pievērsās aušanai un iepatikās aust grīdceļiņus. Šīs prasmes apguva viegli, un grīdceļiņi viņai sanāk ļoti skaisti, varbūt pat skaistākie, kādus vien esmu redzējis. Tiesa, Viktorija atzīst, ka savu mammu viņai nepārspēt: “Mamma ir liela rokdarbniece, prot praktiski visu, bet cik daudz viņa darinājusi izšuvumu, pat nevaru izstāstīt!”

Lappusi sagatavoja Juris ROGA