Labklājības valsts nav maizes klēts

Starp skolu, bāru un melno tirgu

Modests Martens piedzima 1932.gadā nelielā Beļģijas Rietumu pilsētā Lihterveldē. Viņa tēvs strādāja četrdesmit astoņas stundas nedēļā un apmaksātu atvaļinājumu baudīja tikai divas nedēļas gadā. Vecākiem piederēja bārs-viesu nams pilsētas tirgus laukumā, kur mazais puišelis vienmēr atradās notikumu epicentrā. Viņš viegli sadraudzējās ar kroga apmeklētājiem un kāri tvēra katru viesu izteikto vārdu, kad tie spēlēja kārtis, biljardu vai sacentās šautriņu mešanā.
Ģimenes dzīve izmainījās 1940. gada maijā, kad vācieši ieņēma Beļģiju. Bāra publika kļuva ārkārtīgi raiba — šeit savu laiku kavēja beļģu, vāciešu un franču karavīri. Pirmajos mēnešos armijnieki izturējās draudzīgi, bet ar laiku spriedze attiecībās pieauga. Daudzi tēva draugi tika izsūtīti uz Vāciju. “Mēs vairs nespēlējām kovbojos-indiāņos. Dienas ritēja, sadalītas starp skolu, bāru un melno tirgu. Mēs nekad necietām badu, taču pārtikas trūkums bija stipri jūtams”, bērnības atmiņās dalās sirmais kungs.

Valsts neatstās nelaimē

Sešdesmitajos gados, pateicoties izmaiņām patērētāju uzvedībā, notika strauja ekonomiskā un sociālā augšupeja. “Tika uzskatīts, ka tie, kuriem nebija televizora, ir ierobežoti prāta spējās. Tie, kuriem sešdesmito gadu beigās ne- piederēja automašīna, tika ierindoti pie neveiksminiekiem. Velosipēds kļuva par otrās šķiras transportlīdzekli. Vecās mēbeles tika izsviestas, un to vietā iegādāti moderni ražojumi”. Šobrīd, kā M. Martens uzsver, iepriekšējos dzīves paradumus un materiālās vērtības nomaina postmateriālā dzīves uztvere. Mainās arī labklājības valsts jēdziens. “Taču cilvēki joprojām var justies droši, ka nedienās valsts par viņiem parūpēsies”.
Dzīves norieta gadi tiek pilnībā nodrošināti. “Iedzīvotāji var atļauties iegādāties jaunu automašīnu, aizbraukt ārzemju ceļojumā vismaz reizi gadā un apmeklēt restorānu dažas reizes mēnesī. Strādājošie izbauda dažādas privilēģijas un tiek atalgoti ar adekvātu pensiju mūža otrajā pusē”. Atminoties savus darba gadus, M. Martens īpašu sadaļu sarunā velta Āfrikas pieredzei.

Pirmo darba pieredzi gūst Kongo

“Kad pabeidzu vidusskolu Brigē, darba iespējas nebija plašas, līdz ar to devos studēt pedagoģiju. Tas bija izaicinājums, par ko jau ilgāku laiku sapņoju. Pēc militārā dienesta mana karjera nesākās dzimtajā vietā, bet gan bijušajā beļģu kolonijā Kongo, kur trīs gadus Sv. Džozefa koledžā pasniedzu flāmu un franču valodu. Alga bija adekvāta, ik gadu divus mēnešus bija iespēja baudīt apmaksātu atvaļinājumu dzimtenē. Mums ar sievu pat tika piešķirts melns nēģerpuika, kas palīdzēja apkopt mājas soli”. Pēc atgriešanās no Āfrikas M. Martens uzsāka darbu vietējā skolā, kur strādāja līdz pat pensijai.

Var strādāt līdz sirmam vecumam

M. Martens uzsver, ka beļģu sociālās apdrošināšanas sistēma ir viena no attīstītākajām pasaulē. Iespējams, tikai Skandināvijas valstis var lepoties ar vēl veiksmīgāku modeli. Iedzīvotāji vairumā gadījumu strādā līdz 65 gadu vecumam, un viņu pensija atkarīga no vairākiem faktoriem, kā, piemēram, nostrādātajiem gadiem, ieņemtā amata, darbības sfēras. “Ja cilvēks nekad nav atradies darba attiecībās, viņš saņems valsts nodrošinātu pensiju 800 eiro apmērā. Tajā pašā laikā maksimālās pensijas sasniedz 5000-6000 eiro mēnesī”.

Daudzi izvēlas strādāt arī ilgāk. “Ja galva darbojas un kauli nekrakšķ, ļaudis var strādāt arī līdz kapa malai”, ironiski nosaka seniors. ”Taču kā tādā gadījumā darbu iegūs jaunieši? Turklāt, ja visi pensionāri atradīsies darba tirgū, tiks celts vidējais pensionēšanās vecums”.

“Tā vietā, lai laupītu nodarbinātības iespējas jaunajai paaudzei, senioriem būtu vairāk jāiesaistās dažādās neformālās aktivitātēs. To valstī ir papilnam”, uzskata M. Martens. Pensionāri var piedalīties sporta, kultūras organizācijās, mācīties augstskolās, kas īpaši paredzētas pensijas vecumu sasniegušiem cilvēkiem. ”Viss atkarīgs no paša cilvēka. Dažiem nav nepieciešamības pēc sociāliem kontaktiem. Citi nevar izdzīvot pat vienu dienu, ja nebūs papļāpājuši ar kaimiņu pie tuvējās maiznīcas”.

Bērni pamet ligzdas

Runājot par medicīnas sistēmu, M. Martens atzīst — cilvēki var justies droši par ārstu profesionalitāti. Beļģija ierindojas to valstu vidū, kur medicīniskā personāla skaits ir viens no augstākajiem attiecībā pret iedzīvotāju skaitu. “Ik mēnesi maksājam apmēram 120 eiro lielu apdrošināšanas maksu; tā ietver sevī gan solidaritātes nodokli, gan izmaksas par bērēm un citiem pakalpojumiem”.

Tajā pašā laikā, jautāts, vai pensionāri, kuri vecumdienās nespēj par sevi parūpēties, var sagaidīt atbalstu no bērniem, seniors ir diezgan kritiski noskaņots. “Beļģijā nedarbojas ķengura princips, kad bērni ar vecākiem dzīvo zem viena jumta. Bērni izaug un pamet savas ligzdas. Vecākiem pašiem jādomā, kā tikt galā vecumdienās”.
Lai arī Beļģija pieder pie tā saucamajām labklājības valstīm, arī šeit viss nav ideāli. “Paradīzi zemes virsū mums nekad nesasniegt”, nosaka beļģu seniors.

Uzziņas par beļģu pensionāriem

* Valstī noteiktais pensionēšanās vecums gan vīriešiem, gan sievietēm ir 65 gadi.
* Pensionēties iespējams, kad nostrādāti 45 gadi; minimālais darba attiecībās pavadītais laiks — 30 gadi.
* Priekšlaicīga pensionēšanās iespējama no 60 gadu vecuma, ja tobrīd jau nostrādāti vismaz 35 gadi.
* Pensijas apjoms sastāda 60% no algas; 75% no algas tiek maksāti tad, ja jāuztur partneris.
* Apmēram 80% medicīnisko pakalpojumu apmaksā valsts.
* Pensionāriem ir atlaides sabiedriskajā transportā, apmeklējot dažādus pasākumus.