Palīdzēja nejaušs gadījums

Apgūt jaunas zināšanas Innu pamudināja nejaušība: “Es visu mūžu dzīvoju nevis sev, bet kādam citam — vīram, bērniem, tēvam, kurš nu jau cienījamā vecumā un, kamēr visus mājas darbus paveicu, rokdarbiem vienkārši neatlika laika. Šoziem vietējā tautas nama logā ieraudzīju afišu, kurā bija piedāvājums mācīties veidot rokdarbus Ganutell tehnikā. Interesants nosaukums — nodomāju... Tā kā šogad pavasaris ievilkās, nolēmu — ir jāpamēģina! Tautas nama vadītāja Erna Šļahota man parādīja, kas un kā darāms. Pārnācu mājās un sāku pati darināt ziedus. Visu nepieciešamo piemeklēju pēc savas gaumes, palīdzība no malas bija nepieciešama tikai tad, kad vajadzēja vāzē ieliet ģipsi, lai ziedi stingri turētos. Šajā darbā man palīdzēja Rita Ruža. Vienlaikus apguvu arī paklāju āķošanas tehniku un uztaisīju vienu dekoratīvo spilvenu. Iemācījos adīt “Āzijas vārpiņas” tehnikā. Domāju, ka brīvajā laikā turpināšu radīt jaunus rokdarbus, jo tā ir sava veida relaksācija. Es pat teiktu, ka rokdarbi ir antidepresants. Man nepatīk palikt četrās sienās, man patīk pārmaiņas.

Es nevaru gulēt kā akmens upē, kuram gar abām pusēm tek ūdens, bet pats tai laikā apaug ar sūnām. Jā, ir lietas, kas man patīk, bet es zinu, ka tās nevaru apgūt, piemēram, pērļošanu vai māla plastiku. Gribu pamēģināt aušanu. Bērnībā es dzirdēju steļļu klaudzināšanu un šī skaņa nav aizmirsusies — auda vecmāmiņa Olga, kura gan dzīvoja atsevišķi, bet es pie viņas nereti ciemojos. Viņa galvenokārt auda segas.”

Te jāatzīmē, ka Inna labprāt atbalsta vietējo novadpētniecības muzeju, jo uzskata, ka tas ir vajadzīgs cilvēkiem un senlietām ir jādod otrs mūžs, nevis vienkārši jāizmet laukā vai jāsadedzina. Muzejā nonākuši vecmāmiņas audumi un uz dakšām tamborēts galdauts — sena tehnika. Caur šīm lietām šodienas paaudze iegūst jaunu informāciju, arī tādu, kuru var likt lietā rokdarbnieces.

Inna savulaik Rīgā pabeigusi konditorus, profesijā gan nestrādāja, jo agri apprecējās. Kulināra dotības lika lietā, lai iepriecinātu savus bērnus — cepa pīrāgus, bulciņas. Tiesa, arī darbs vietējā sovhozā (pavāra palīgs vietējā ēdnīcā un pavāre bērnudārzā) bija tuvs profesijai. Inna strādājusi arī par aukli bērnudārzā, vēl pāris gadus skolā par apkopēju un ar to darba gaitas beidzās. Šobrīd Inna ir bezdarbniece, taču viņai netrūkst darba arī mājās. Brīžiem sarunbiedre kļūst pesimistiska un atzīstas, ja būtu pastāvīgs darbs, varbūt nebūtu tādu domu. Bet kāds darbs Svariņos?

Inna: “Darba biržā piedāvāja vakances kokzāģētavā, bet vai tas ir darbs sievietei manā vecumā? Turklāt es zinu, kāds ir šis darbs, vīram savulaik bija savs bizness šajā jomā...”

Tēva celtajā mājā pavadīts jau pusgadsimts. Laika gaitā dzīvesbiedrs Boriss māju izremontējis un pārvērtis par “konfektīti”, bet Inna ir gādājusi par pavardu un telpu uzkopšanu, kā arī par piemājas puķu dobēm. Viņa audzē daudz dažādas puķes — piecu šķirņu lilijas, neļķes, tulpes, vasaras dālijas un citas, bet sevišķi patīk rozes.

Bija laiks, kad Inna dejoja un dziedāja estrādes studijā “Večerinka”, līdz aizgāja mācīties autovadītāju kursos, lai iegūtu autovadītājas tiesības un pašdarbībai vairs neatlika laika.

Matvejevi izaudzinājuši divus bērnus — meitu un dēlu. Natālija apprecējās ar angli, dzīvo ārzemēs un audzina puiku, kuru sauc Arians. Savukārt dēls Romāns ieguva augstāko izglītību vides inženiera specialitātē un palika uzticīgs Latvijai. Inna pamatoti lepojas ar bērniem, kuri saviem vecākiem palīdz kā vien spēj. Piemēram, meita saviem vecākiem sudraba kāzās uzdāvināja naudu, kas kļuva par starta kapitālu mājas remontam. Kad runa ir par meitu, mātes balsī ieskanas arī skumju nots — bērns ir projām tālu pasaulē un tik ļoti gribas tikties biežāk, gribas apciemot. Tikai kā tu aizbrauksi, ja ir lauku saimniecība un lopi. Ja zeme ir tālu, govis uz ganībām jāved, ik dienu jāslauc... Pagaidām tās tikai divas, bet saimnieks grib vairāk. Sivēni, vistas, suņi un kaķi arī prasa savu daļu uzmanības.

Juris ROGA