Skaistā bērnība

Tautas nama vadītāja Erna Šļahota ļoti labi pazīst daudzus pagasta bērnus, tostarp arī Viktoriju, kuru viņa uzslavēja: “Vika mums ir ļoti aktīva meitene, nepalaiž garām burtiski nevienu pasākumu, kas notiek vietējā tautas namā. Tālab man bija milzīgs izbrīns, kad aicināju pirmsskolas bērnus un skolēnus izgatavot izstādei jebkādas figūriņas no plastilīna (cilvēciņi, dzīvnieki, augļi , ziedi un citas), bet neviena no aktīvākajām meitenēm, tostarp arī Vika, neatsaucās. Sāku interesēties — izrādās bērniem mājās nav plastilīna! Vietējā veikalā arī nav, pastā — nav, speciāli jābrauc uz pilsētu, lai nopirktu un kopā ar ceļa izdevumiem tas ģimenēm nereti ir dārgs prieks. Sameklēju savus krājumus un sadalīju visaktīvākajiem. Viktorija viena no pirmajām atnesa darbus un pat brālīti iesaistīja!”

Viktorija: “Par izstādi uzzināju izlasot afišu, tad nācu pie tantes Ernas un viņa man visu pastāstīja sīkāk. Pārnācu mājās — plastilīna nav. Mamma solīja nopirkt, bet gribējās visu izdarīt ātrāk. Tad ar plastilīnu bērniem izlīdzēja tante Erna. No tā es sataisīju puķi, ziloni, trusi, ezi un sniegavīru. Šai izvēlei bija savi apsvērumi — šos dzīvniekus un figūras vieglāk uztaisīt, jo ar Ernas iedoto plastilīnu, kas atgādina mazus kopā līpošus graudiņus, bija ļoti grūti strādāt un sarežģītāki darbi no tā vienkārši nesanāca. Daļu plastilīna iedevu septiņus gadus vecajam brālim Dmitrijam, kurš uztaisīja pūci, taurenīti, un tārpiņu....
Es cenšos piedalīties visos pasākumos, jo man tas patīk. Protams, ir patīkami saņemt arī nelielas dāvaniņas, kuras Erna mums vienmēr sarūpē. Es uzstājos visos koncertos — dziedu solo, meiteņu trio, dejoju līnijdejas. Man patīk uzstāties kopā ar brālīti — rādām parodijas. Ar trio meitenēm izdomājam arī savas dejas.”

Viktorija, izrādās, ir vienīgā meitene, kura no pērnā gada 1. oktobra līdz šī gada 1. aprīlim apmeklēja pilnīgi visas rokdarbu istabas nodarbības Svariņu tautas namā. Šajās nodarbībās viņa izveidoja arī pērļu kaklarotu un vienīgā to paveica pilnīgi pareizi, kā to mācīja Oksana Jančenko. Pērējiem, tostarp arī pieaugušajiem, nepietika pacietības. Aizgāja ar savu jauno rotu uz skolu, kur visas meitenes tādu gribēja arī sev. Kopā ar dažiem citiem svariņiešiem Viktorija apmeklēja Latgales tradicionālo danču apmācības Annas Kārkles un Līvānu folkloras kopas “Ceiruleits” vadībā un viņai tas tik ļoti patika, ka gribētu dejot kādreiz vēl.

Neskatoties uz slodzi, piedaloties sabiedriskajās aktivitātēs, Viktorijai labi sokas skolā un tikai retumis gadās piecinieki, bet parasti pelna atzīmes sākot ar sešām ballēm un augstāk. No daudzajiem priekšmetiem visvairāk patīk sports un vizuālās mākslas stundas.

Meitenei gan ir viens neliels trūkums, kuru pati atzīst — nepatīk lasīt grāmatas. Skolas obligāto programmu gan cenšas izlasīt, pat Bērnu žūrijā ir piedalījusies, tomēr atzīstas, ka labprātāk priekšroku dod internetam un saviem daudzajiem hobijiem. Viņa arī ir čakls palīgs mājsaimniecībā vecākiem un savai vecmāmiņai. Šodien mamma un tētis netur mājlopus, bet savulaik, cik meitene pati atceras, bija truši, vistas, cūkas.

Viktorija: “Vecmāmiņa dzīvo Rēzeknes novadā, viņa audzē govis, cūkas, trīs zirgus. Man patīk dzīvnieki, eju viņai palīgā, arī ar zirgu jāju. Pie viņas parasti pavadu vienu vasaras mēnesi, jo vasarā pagastā ir daudz pasākumu un es negribu tos laist garām. Pērn tā nācās izlaist Līgo svētkus, tos svinēju pie vecmāmiņas. Bija jautri, jo man ir daudz brālēnu, taču šogad gribu svinēt Svariņos pie tautas nama. Gribu uzstāties un priecēt cilvēkus ar tautas dejām un dziesmām.”

Nākotnes profesiju meitene grib izvēlēties saistībā ar mākslas jomu, bet konkrēti šodien nemāk to formulēt — pienāks laiks, gan izvēlēsies.

Juris ROGA