Tik tiešām — izaicinājums!

Viena no tādām ir Oksana Jančenko, kura mūsu avīzes lasītājiem ir sevišķi labi pazīstama gan kā dejotāja, gan kā rokdarbniece. Neesam arī aizmirsuši, ka Svariņu tautas nama estrādes studijā “Večerinka” ilgus gadus dejoja viņas dzīvesbiedrs Ivans, kurš negaidīti pameta kolektīvu, atstājot neizpratnē desmitiem un pat simtiem pielūdzēju. Uz jautājumu, vai un kad Ivans atgriezīsies pie savām deju partnerēm, kuras apvieno nu jau kolektīvs LORETa, Oksana atbild kā īsta diplomāte: “Varbūt arī atgriezīsies...”.

Vai tiešām Svariņu deju kolektīva cienītājus gaida patīkams pārsteigums? Tikpat negaidīts, ar kādu Oksana visus pārsteidza Mātes dienai veltītajā rokdarbu izstādē, piedāvājot ļaužu vērtējumam rotaslietas, kuras speciāli šai izstādei darinājusi no polimēra plastikas (māla). Brīnums, kā Oksana spēja turēt noslēpumā daudzkrāsaino un dažādām tekstūrām bagāto plastikas neprātu! Atzīšos, šo skaistumu nav iespējams aprakstīt un turpat līdzās novietotās Oksanas darinātās ļoti skaistās pērļu rotaslietas vienkārši nobāl uz polimēra plastikas rotaslietu fona! Īsta oāze sīku detaļu apjūsmotājiem, plastisku formu, košu krāsu un efektīgu to salikumu mīļotājiem!

Polimēra plastikas veidošanas māksla ir sarežģīta lieta, kas prasa ievērot arī darba drošību. Ārzemēs un arī Latvijā interesentiem tiek rīkoti pat kursi, lai apgūtu polimēra plastikas veidošanas pamatus. Oksana pati lauza sev ceļu šajā jaunajā pasaulē un pati iemācījās veidot dažādus rotaslietu priekšmetus un panākt interesantus krāsu efektus, jaucot un tinot dažādu krāsu plastiku. Polimēra māla masa veikalos ir pieejama dažādās krāsās: violetā, sarkanā, zilā, melnā, baltā un citā.

Pēc mana lūguma Oksana mēģināja pastāstīt, kā tapusi tā vai cita smalkā rotaslieta: “Ripinu desiņu, sagriežu gabaliņos, tad ar zobu tīrāmo kociņu formēju lapiņas, pa vienai lapiņai salieku kopā...”. Šajā brīdī manā sejā acīmredzot bija tāda neizpratnes grimase, ka viņa atmeta ar roku un sacīja: ”Aizskriešu mājās, atnesīšu mālu un parādīšu!” Jau pēc dažām minūtēm varēju vērot paraugdemonstrējumu, bet ticiet vai nē, līdz galam tomēr tā arī nesapratu, kā Oksana vienkāršā brošā “iedabū” tik smalkas puķītes tā, ka viss ir viens vesels? Kā smalkās rožu lapiņas var sastiprināt precīzi kopā tā, lai viss neizjūk un nesaspiežas? Skaidrs tikai tas, ka pirkstu nospiedumi uz ļoti plānajām detaļām nepaliek, pateicoties gumijas cimdiem, kas gan nav dārgākie no visiem nepieciešamajiem palīglīdzekļiem. Ir nepieciešama apde- dzināšanas krāsns, bet var likt lietā elektrisko cepeškrāsni, tikai gatavot ēdienu tajā vairs nekad nevarēs, jo polimēra māls apdedzināšanas procesā izdala kaitīgas vielas... Vēl vajag nelielu mehānisku iekārtu — polimēra pastas izlīdzināšanas mašīnu, kas dod iespēju iegūt dažāda biezuma plāksnītes. Bez tās var iztikt, bet likt uz galda un ritināt ar rullīti ir pasmagi un grūti iegūt vienāda biezuma plāksnīti. Rotaslietām nepieciešamo furnitūru — ķēdītes, saspraudes un citu var iegādāties interneta veikalos. Vēl noderēs laka, kuru uzklāj uz apdedzināta izstrādājuma un var vēlreiz ielikt krāsnī.

Kad māksla rokā, varēsiet iepriecināt un pārsteigt apkārtējos ar polimēra pogām, brošām, pērlēm, miniatūrām figūriņām, vārdu sakot fantāzijas lidojumu var ierobežot tikai mākslinieciskā talanta trūkums. Oksana savā ziņā ir māksliniece, jo bez šīm dotībām nevar izdarīt to, ko dara viņa. Starp citu, viņa nejauši atklāja savu noslēpumu: “Man ir sapnis pievērsties glezniecībai...”

Vai zināt, cik grūti ir atcerēties pagātni? Oksana bez pūlēm izstāstīja par to, ko viņa tagad dara, taču iegūt stāstījumu par pirmsākumiem nebija viegli un nācās lūgt palīgā pat tautas nama vadītāju Ernu Šļahotu. Liekot galvas kopā, tapa šāda aina.
Oksanas ceļš uz atzīšanu sākās ar vienkāršu adītu bruņurupuci, kas bija domāts kā dekoratīvais spilvens gultai. Ciemos atnāca Erna un sacīja: ŻTev šī ļoti labi izdevās, varbūt pamēģini noadīt arī citas spēļu mantas?” Viņa paklausīja un sāka adīt. Tolaik dzīvokļos vēl nebija interneta, Oksana pirka grāmatas. Nejauši ieraudzīja televīzijā pārraidi par kvilinga tehniku un pievērsās tam, lai radītu brīnumus no papīra — atklātnes, gleznas, vēl kaut ko. Nākamais, ko Oksana apguva, bija tamborēšana — viņai padevās ļoti skaistas sedziņas un citi interesanti darbi. Savu vietu Oksanas rokdarbu pasaulē izcīnīja arī pērļošana — viņas darinātie koki palikuši atmiņā daudziem. Šajā virzienā viņa darbojās ilgu laiku, pērļu rotājumiem pievērsās nesenā pagātnē un tagad tie ņēmuši virsroku. Kā īslaicīgs uzliesmojums bija darbiņi filcēšanas tehnikā — Oksanai tie padevās lieliski, bet pati tehnika negāja pie sirds. No Bērziņu sievietēm Oksana aizguva paklāju āķošanas tehniku un tapa pirmais krāšņais spilvens. Kaut kurā brīdī viņa apguva arī aušanu un adīšanu — visa ir tik daudz, ka hronoloģija galvā vienkārši ir juku jukām. Starp citu, arī lelles no sintepona un kaprona — deju grupas LORETa sieviešu deju partneri — ir Oksanas darinātas. Vai, gandrīz aizmirsās Oksanas darinātie mājas gariņi, kurus cilvēki apjūsmojuši visās izstādēs. Patiesībā noteikti kaut kas būs aizmirsies, jo patiesi ir grūti atcerēties visu to, kas ir apgūts vairāku gadu laikā. Tomēr Oksanas māja nav pārblīvēta ar rokdarbiem — kvalitatīvā izpildījuma un novitātes dēļ šie darbiņi ir pieprasīti radu, draugu, paziņu lokā. Viņa māk daudz, bet sirdij tuvākas ir tieši rotaslietas!

Interesanti, vai nākotnē Oksana mūs pārsteigs ar jauniem rokdarbiem? Galu galā, laika būs mazāk, jo viņa ir saņēmusi darba piedāvājumu un intensīvi atjauno savas latviešu valodas zināšanas. Redz, 1. kategorija vēl neko daudz nenozīmē, ja nav iespējas praktizēties valodas lietošanā. Tālab ir jāpamācās, lai darba pienākumus var izpildīt nevainojami. Viens gan ir skaidrs — Oksana nekad neapstāsies!

Juris ROGA