Svarīgākais — atmiņas

Pieminekļa atklāšana kļuva iespējama, pateicoties konkrētiem cilvēkiem, kuriem pagātne nav gājusi nebūtībā, bet turpina dzīvot. Pirmkārt, tas ir Grāveru skolas skolotājs un vēstures maģistrs Igors Platonovs. Tieši viņam pieder ideja par pieminekļa izveidošanu un darbu ar arhīva materiāliem. Kopā ar Grāveru iniciatīvas grupu projektā darbojās atbalstītāji no Daugavpils, kuri ne tikai bija klāt un strādāja, bet arī atbalstīja projektu materiāli. Arī šajā vēsturiskajā dienā viņi bija kopā ar mums. Nosauksim viņu vārdus! Tas ir pulkvežleitnants Vasilijs Lukaščuks, Latvijas ukraiņu kazaku atamans Aleksandrs Kulešovs, Daugavpils centra Afganistānas karavīru vadītājs, Daugavpils pilsētas domes deputāts Mečislavs Truskovskis.

Projektā darbojās arī mūsu iedzīvotāji: Aina Buiniča (Grāveru pagasta priekšsēdētāja), Ivita Platonova (pagasta kultūras nama vadītāja), t.Viktors Mjaliks (Grāveru pareizticīgās baznīcas pārzinis) un Vadims Skorodihins (pagasta iedzīvotājs, kas interesējas par vēsturi). Īpaši atzīmēsim, ka vēl pagājušajā gadā Vadims izveidoja koka piemiņas krustu 1812. gadā kritušajiem kareivjiem. Projekta dalībnieku vidū bija arī Daugavpils avīzes “Dinaburga” žurnālists Anatolijs Krilovs, kurš kopā ar kolēģiem ziņoja par notikumiem Grāveros. Visiem bija pasniegti goda raksti „par vēsturiskā pieminekļa atjaunošanu, garīgo vērtību, tradīciju un kultūras saglabāšanu”. Ar savu drošo rīcību viņi pa- rādīja savu pilsonisko un cilvēcīgo nostāju pret apkārt notiekošo. Par to ļoti labi pateica deputāts M. Truskovskis: ”Beidzot ir pienācis brīdis, kad mēs savā valstī sākam uzskaitīt karavīrus, neatkarīgi no tā, kādā armijā viņi dienēja, jo, pirmkārt, viņi visi ir cilvēki. Šodien mēs saprotam, ka pats briesmīgākais uz zemes — vienaldzība pret cilvēku, un tas tā nedrīkst būt.” Tie, kas uzstājās, runāja par patriotismu, par to, cik šausmīga ir nebūtība. Piebildīšu, ka iepriecinošs ir fakts, ka vēsturi tā pa īstam sāka pētīt tieši Latvijas nomalēs. Personīgi es sajutu lepnumu par Latgali, par tiem cilvēkiem, kuri saprot, ka mums nav tiesību aizmirst, un dara daudz lietas labā, lai mēs zinātu patiesu sava novada vēsturi. Tagad pieminekļa pakājē ir pirmie ziedi, kas atnesti 1812.gada tēvijas kara cīnītājiem. Bet ceļš līdz jaunās vēsturiskās vietas dzimšanai nebija viegls. Lūk, ko par to saka vēsturnieks Igors Platonovs: “Pagājušajā gadā, kad tika atzīmēta divsimtā gadadiena kopš 1812. gada tēvijas kara, bija ļoti daudz informācijas par Dinaburgas cietokšņa aizsardzību. Atcerējās drošsirdīgo ģenerāli - majoru Kuļņevu, bet pilnībā aizmirsa par majora Jegora Bedrjagina (1773-1813) ”partizānu cīņām”, kas risinājās Latvijas dienvid-austrumos (Latgalē). Dokumentāli ir pierādīts, ka Grāveru pagastā ir divas franču apbedīšanas vietas un viena kazaku apbedīšanas vieta, kā arī franču apbedīšanas vieta Kombuļos. Bet vēl daudz kas sīki un skrupulozi jāpēta. Tā pie Izvaltas - Borovkas ceļa kā piemiņa kādam krievu oficierim ir uzstādīts piemiņas stabs.

Dokumentos teikts, ka tas vija vienīgais Krievijas armijas virsnieks Teņukovs, kas gāja bojā, aizstāvot Latgales teritoriju. Nav zināma tikai apbedīšanas vieta. Var gadīties, ka tā ir Grāveros. Kad mūsu pagasta iniciatīvas grupa gribēja iemūžināt atmiņu par kritušajiem karavīriem, mēs saskārāmies ar neizpratnes un atsvešinātības nedzirdīgo sienu. Mūs neatbalstīja Hipotēku banka, mūs nesaprata Krievijas vēstniecībā. Pat Latvijas krievu prese noignorēja šo pasākumu, kad mēs saviem spēkiem uzstādījām piemiņas krustu. Situāciju pasliktināja arī tas, ka savu informāciju mēs publicējām Kovaļevas vecticībnieku draudzes mājaslapā, kam 2013. gada 22. maijā palika 2 gadi. Dotā adrese ir pazīstama visā pasaulē un ir ļoti populāra. Veselu gadu kopā ar Vasīliju Lukaščuku darbojāmies, lai šis projekts taptu īstenots. Tāpēc mēs esam ļoti pateicīgi šim cilvēkam, kurš saprata mūsu cerības un sniedza nenovērtējamu ieguldījumu pieminekļa uzstādīšanai mūsu pašvaldības teritorijā.

Grāveri ir ciemats ar 300 gadu senu vēsturi. Un personīgi es ceru, ka 2013. gada 22. maija notikums ir sākuma punkts turpmākai vēsturisko notikumu izpētei Latgalē. Jo īpaši tāpēc, ka šeit dzīvo cilvēki ar lielu garīgo potenciālu, kas “atsauc” vēsturi mūsdienās. Tas būtu lieliski, ja nākotnē taptu grāmata par to, kas šeit kādreiz ir noticis. Starp citu, šī ideja tika pausta tikšanās laikā ar “uzvarētājiem”, kas izcīnīja tiesības saglabāt piemiņu. Domāju, ka vienīgais ir laika jautājums un vēlme darboties vēstures labā.

Irina ROMANOVA