Baltjancis nāk pie jums — sagaidiet!

Dažas dienas pēc pasākuma, atguvies no lieliskās svētku atmosfēras, Baltjancis piekrita ekskluzīvai intervijai laikrakstam “Ezerzeme” un piebilda: “Tik daudz ziedu, kā šīs grāmatas atvēršanas svētkos, man vēl nekad nav dāvināts. Esmu patīkami pārsteigts par jauko pasākumu, sirsnīgajiem Andrupenes cilvēkiem un daudzajiem viesiem! Paldies visiem, kuri atnāca, kuri manā daiļradē saskata sev ko noderīgu, kuri mani atbalsta!”
— Par ko īsti ir tava grāmata?

— Mana jaunā grāmata ir ilgi lolota un, ja tā var izteikties — perināta. Tas ir mans dzīvesstāsts, ko nodēvēju par domrakstu “Es nāku pie jums ...”. Savus piedzīvojumus, pārdzīvojumus un atzinumus esmu sasaistījis ar 160 dze-joļiem, tādējādi grāmatas apjoms sasniedza līdz 292 lappuses.

— Kāpēc tā tapa, kas tevi pamudināja uz tik apjomīgu darbu?

— Jāteic, līdz šim centos dzīvot visai noslēgtu dzīvi, nelaižot nevienu klāt savai sirdij un dvēselei. Iespējams, tieši tādēļ par mani ir daudz runāts, baumots, spriedelēts, jo allaž ar savu ārējo veidolu nonācu sabiedrības uzmanības centrā. Tad nu vienreiz sasparojos un saliku visu pa plauktiņiem, lai tie, kuri līdz šim iztēlojās par mani zinām vairāk nekā es pats par sevi, sajustu diskomforta sajūtu, jo beidzot izstāstīju visu savu raibo dzīvi. Protams, es nevienu bez atļaujas nelaižu savā guļamistabā, jo uzskatu, ka ir lietas, par kurām neklājas runāt, lai gan pie mums tā iegājies, ka katrs garāmgājējs var pajautāt jebkuram svešiniekam gan par viņa privāto dzīvi, gan maciņa saturu, kas civilizētā pasaulē tiek uzskatīts par absolūti nepieklājīgu rīcību.

Šoreiz savas grāmatas tapšanā piesaistīju arī papildspēkus. Tās vāku gleznoja Rēzeknes mākslas akadēmijas students Igors Krilovs, bet tekstu rediģēja Latvijas radio 1 programmu vadītājs Raitis Kalniņš, kura vārdu daudzi atceras no laikiem, kad skanēja populārais raidījums ”Dzirkstele”.

— Atceros, ka dzejas grāmata ”Baltais sapnis” bija pieejama tikai pie tevis personīgi. Kur var iegādāties grāmatu “Es nāku pie jums”?

— Diemžēl arī šī grāmata pieejama būs tikai pie manis. Tirāža pavisam neliela —vien 100 eksemplāri. Man aizvien nav iespējas apbraukāt grāmatnīcu ofisus, lai noslēgtu līgumus un grāmatas nonāktu veikalu plauktos, kaut gan tām ir svītru kods un tās paredzētas tirdzniecībai grāmatveikalos. Es būšu pretimnākošs ikvienam, kas izrādīs vēlmi šo grāmatu iegādāties, par attiecīgu samaksu to nosūtīšu pa pastu uz jebkuru vietu Latvijā vai ārzemēs, kā to esmu darījis arī līdz šim, izplatot savu pirmo grāmatu “Baltais sapnis”.

Septiņi jaunās grāmatas eksemplāri jau ir nonākuši Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Ja par šo manu darbu izrādīs interesi arī citas bibliotēkas, centīšos kaut ko darīt lietas labā, kaut gan nesolu, ka apdāvināšu visu Latviju, lai arī kā man to gribētos — skopulis es it kā neesmu. Grāmatas izdošana ir ļoti dārgs prieks, līdz ar to mans maciņš ir pamatīgi iztukšots, bet es tāpat kā ikviens arī turpmāk vēlos ieturēt maltīti vismaz pāris reizes dienā.

— Kādi ir personīgie iespaidi pēc grāmatas atvēršanas svētkiem?

— Grāmatas atvēršanas svētki noritēja Andrupenes brīvdabas muzeja “Lauku sēta” konferenču zālē. Es nevairīšos teikt vārdu — svētki, jo muzeja viesmīlīgā namamāte Skaidrīte Pauliņa bija parūpējusies gan par mājīgu atmosfēru, gan viesu uzņemšanu, par ko viņai sirsnīgs paldies ne vien no manis, bet arī no tuvākiem un tālākiem viesiem.

Man patiess prieks bija redzēt šajā pasākumā gan patreizējo Andrupenes pagasta priekšsēdētāju Melāniju Rudavinas kundzi, gan ilggadējo Andrupenes pagasta saimnieku Jāni Briļa kungu ar ģimeni, gan viesus no Stokholmas, Rēzeknes, Ilūkstes, Preiļiem, Krāslavas un Dagdas.

Jutos iepriecināts, ka manis aicināti piekrita pasākumu kuplināt jaunākās paaudzes dzejnieki. Viens no tiem — puisis, kurš dzimis un audzis Dagdas novada Šķaunes pagastā — Jevgēnijs Sadovskis. Lai gan Jevgēnijs absolvējis Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolu un ir talantīgs māks- linieks, ar savu skatu uz dailes pasauli viņš raksta arī izjustu un ausij tīkamu, viegli uztveramu dzeju. Viņa nolasītie dzejoļi krievu valodā padarīja manas grāmatas prezentāciju krāsaināku un es pat teiktu — internacionālāku.

Noslēgumā dažus dzejoļus nolasīja desmitgadīgs puika Ilmārs Mežaraups, kurš kopā ar savu tēti bija mērojis tālo ceļu no Ilūkstes novada. Man par pārsteigumu, šis zēns daudz lasa grāmatas, kas mūsdienās nav raksturīgi viņa vecuma bērniem. Ilmārs jau ilgāku laiku seko manām aktivitātēm portālā draugiem.lv un ļoti vēlējās, lai tētis viņu atved uz grāmatas atvēršanas pasākumu.

Viesi ar baudu izgaršoja muzejā cepto maizīti, pie kuras tapšanas savas prasmīgās rokas bija pielikusi Lilita Šatilova. Mans draugs no Zviedrijas Rune Bengtsson aizveda uz Stokholmu oriģinālo Andrupenes sieru, ko viņam pasniedza Melānija Rudavina, lai saviem kolēģiem Zviedrijas latviešu biedrībā izstāstītu, cik uzņēmīgi ir cilvēki tālajos Latvijas laukos, kuri spītējot visām grūtībām, prot pagatavot ēdienu, kas neatstātu vienaldzīgus pat izsmalcinātus gardēžus.

— Kādi ir tavi radošie plāni nākotnei?

— Es vēl augšu,
Un vēl tapšu,
Un uz skatuves vēl kāpšu...
Paldies, ka neatstājāt bez ievērības manas grāmatas iziešanu tautās!

— Paldies par interviju!

Juris ROGA