Ziedi uzvarētājiem

Tieši šie vecākā gadagājuma cilvēki ir liecinieki tiem tālajiem kara notikumiem, ko nav iespējams aizmirst. Pateicoties viņiem, kuru bērnība un jaunība pagāja šausmīgā kara laikā, mēs, neiepazinuši to, uzzinām, cik smagi pie mums nāca uzvara un brīvība. Svinīgais pasākums, kas bija veltīts karā kritušajiem novadniekiem, sākās ar dievkalpojumu, ko vadīja Grāveru pareizticīgās baznīcas priesteris t. Viktors. Grāveru pagastā nav Lielā Tēvijas kara veterānu. Pēdējais no tiem aizsaulē aizgājis pavisam nesen, pagājušajā gadā. Bet, kā pareizi savā runā norādīja skolotājs un vēstures maģistrs Igors Platonovs, mūsu pagastā atrodas īpašs piemineklis: tie ir brāļu kapi, kur uz obeliskiem un plāksnēm ir iecirsti tēvu un vectēvu vārdi, kuru bērni un mazbērni šajā saulainajā dienā atceras savus varonīgos radiniekus. Tā ir mūsu tradīcija — atcerēties kritušos, lai arī cik gadi ir pagājuši kopš Lielā Tēvijas kara. Tāpēc, ka tā ir gaiša atmiņa, ko nedrīkst aizmirst.

Vēsture iet savu gaitu. Šodien ir 9. maijs — tie nav tikai svētki, kad svinam uzvaru pār fašismu. Šodien ir diena, kad mēs apgalvojam, ka Lielā uzvara ir notikusi. Un mēs, kuru radinieki krita frontē un kļuva par nacistu režīma upuriem, neļausim šī brīža “speciālistiem” pierādīt pretējo. Mēs jūtamies piederīgi “tiem lielajiem gadiem” un runājam par to, ka atmiņas par pagātni ir mūsu valsts un visu paaudžu nākotne, kurā noteikti ir jāzina patiesība par karu, lai arī nākamo paaudžu dzīvē būtu Uzvaras diena, lai šajā dienā jaunās ģimenes atnestu uz brāļu kapiem ziedus un stāstītu saviem bērniem par tālo un tuvo karu, par ko vēl joprojām atceramies…

Irina ROMANOVA