Pavasara ūdeņi — ne tikai valdzinošs skaistums un dabas pavasara atmodas himna, bet arī skumjas. Precīzāk — kauns! Kauns par Daugavas krastiem un gravām, kurus divkāju cūkām līdzīgas būtnes pārvērta par stihisku izgāztuvi.
Ir zināms, cik daudz spēka un līdzekļu iegulda civilizētā Eiropa cīņā par Baltijas jūras ūdens kvalitāti, bet te pa upes viļņiem peldoši “sveicieni” no Krāslavas iedzīvotājiem... Man ir bijusi iespēja ceļot gar Zviedrijas sterilajiem jūras krastiem. Kādam patīk dzīvot tīrībā, bet kāds vēl nav izaudzis līdz šādam apziņas līmenim, kaut arī ar lepnumu dēvē sevi par Eiropas Savienības iedzīvotāju.
Plastmasas, stikla un metāla pudeles, bundžas un maisi ir kļuvuši par nopietnāko ekoloģisko draudu. Ja dzērienu tukšo taru, kuras utilizēšanai dabai būs nepieciešami gadu desmiti, pieņemtu speciālos nodošanas punktos vismaz par simbolisku samaksu, tad arī problēmas mērogs krietni mazinātos. Ņemot vērā tik augsto bezdarba līmeni Latgales reģionā, būtu cilvēki, kuri nošautu divus zaķus ar vienu šāvienu: piepelnītos un saglābtu apkārtējo vidi.
Tikai mūsu slikti pārvaldāmajā valstī varas kungi par tik niecīgiem sadzīves “sīkumiem” neliekas ne zinis. Daudz svarīgāk ir turpināt sanaidot tautas, lai novērstu uzmanību no pārvaldes, sociālo un ekoloģisko problēmu risināšanas.
Aleksejs GONČAROVS