Rožu ciemats, mūzu stacija

Tēva mājas, dzimtā puse, pirmā skola... Šie svētie jēdzieni rada jaunajās dvēselēs īsta patriotisma pirmās nojautas. Bieži vien cilvēki, kļūstot pieauguši, savu turpmāko dzīvi veido šajā vienīgajā vietā zemes virsū, kur lemts bija nākt pasaulē.

Kopš seniem laikiem Indrā draudzīgi un saskanīgi dzīvo dažādu tautību cilvēki. Latvieši, poļi, krievi un visvairāk baltkrievu, kuri svēti tic Jakuba Kolasa teicienam: “Cilvēks bez dzimtenes ir nabags.” Kultūru dažādība — tas ir nenovērtējams dārgums. Tagad kļūst skaidrs, kāpēc pierobežas apdzīvotā vietā radās festivāls “Latgales vainags”. Grūto deviņdesmito gadu vidū pirmoreiz organizēts konkurss “Cildens mans novadiņš”, kas arī bija pirmais impulss garīgai atdzimšanai. Pagājuši gadi, un, noliecot galvu Ritas Barčas priekšā (lai viņai gaiša piemiņa!), Krāslavas novadā nolemts atjaunot vērtīgo tradīciju, veidojot kaut ko vairāk par vietējo sasniegumu publisku skati.

Pirmā loze krita Indrai, ko saucam par Rožu ciemu, mūzu ciemu. Arī par vārtiem uz Eiropas Savienību. Bija arī intriga, kad atbildīgo eksāmenu nolēma kārtot jubilejas reizē — Indras vārda dienā. Lielajā un svinīgajā tautas saietā pēkšņi atklājās kļūme, jo ziedošajā ciematā nav nevienas sieviešu kārtas pārstāves ar šādu vārdu. Būs! Pagastu pārvaldniece Ērika Gabrusāne paziņoja, ka tad, ja šogad piedzims meitene, kurai vecāki dos vārdu Indra, tad šī ģimene saņems 95 latu prēmiju. Šādu jubileju novembrī svinēs Latvijas Republika. Starp citu, zālē bija potenciālās māmiņas...

Žūrija ar Krāslavas domes izpilddirektoru Jāni Geibu priekšgalā sāka darbu bibliotēkā, kur atbildīgo eksāmenu kārtoja ne tikai tās vadītāja Romualda Žuraka, bet arī Indras rokdarbnieces. Tālāk bija izstādes ekspozīcijas apskate aušanas cehā. Pateicoties gidei Olgai Jokstei, mēs atgriezāmies gadsimtus ilgā pagātnē. Saudzīga attieksme pret pagātni ir rūpes par nā- kotni.

Kultūras nama skatuve kā turpinājums vietējo meistardarbu mākslai bija izrotāta ar aušanas izstrādājumiem. Ekrānā — atskats pagātnē un iepazīšanās ar Indras šodienas sasniegumiem. Savu radošo potenciālu uz skatuves demonstrēja daiļlasītāji, dziedātāji un dejotāji, bet foajē slavenie kulināri izveidoja tādu lielisku izstādi, ka pasākuma beigās saldumu kopā ar tēju pietika itin visiem lielisko svētku ciemiņiem.

Bija arī ražošanas daļa, kad Valentīna Bārtule, konsultante un deputāte vienā personā, uzstājās ar ziņojumu par Indras zemkopju un lopkopju sasniegumiem. Lūk, tikai daži meti no pērnā gada hronikas: realizētas 7500 tonnas graudu, 1500 t rapša, 780 t piena, 12 t kartupeļu, 10 t linsēklu eļļas... Kas visvairāk iepriecina — acu priekšā uzlabojas piemājas un zemnieku saimniecību, māju ciematā uzturēšanas kultūra. Bez vismazākā pārspīlējuma var teikt, ka tas ir ziedošs novads. To apstiprināja daudzie krāsainie slaidi uz ekrāna. Vārdu sakot, tā ir vieta, kur gribas dzīvot.

Sen esmu ievērojis: tur, kur pie lietas ķeras Ērika Gabrusāne, vienmēr valda sirsnības, mājīguma un patiesas cilvēkmīlestības atmosfēra. Vadītāja no Dieva izteica daudz pateicības vārdu un ilgi pasniedza mākslinieciskas vizītkartes, sertifikātus, dāvanas, suvenīrus. Brīvības ielas iedzīvotāji saņēma no pašvaldības jaunus valsts karogus — rožu krāsā, kas kļuvušas par Indras atdzimšanas simbolu. Ar lepnumu par dzimto novadu sākas dzimtenes mīlestība...

Aleksejs GONČAROVS