Trīs dzejnieki tiekas ar novadniekiem

Pasākuma ievadā klātesošajiem tika atgādināts, ka Latvijas Rakstnieku savienība jau kopš Raiņa simtgades svinībām 1965. gadā visā valstī rīko ikgadējās Dzejas dienas. Latvijā tās ir saistījušās ar īpašu pacilātību gan senāk, gan šodien — tā ir Latvijas kultūras dzīves vizītkarte. Tie ir svētki ne tikai ārvalstu viesiem, bet arī pasākumu dalībniekiem un klausītājiem visos Latvijas novados.

Viens nav dzejnieks, tāpat kā viens nav karotājs. Ne velti šī gada dzejas dienu moto ir “Dzeja vieno!”. Dagdā tika dota iespēja iepazīties uzreiz ar trim viesiem — mūsu novadniekiem, brīnišķīgiem talantiem un vienkārši jaukiem cilvēkiem, kurus vieno dzeja. Ieskatu savā biogrāfijā sniedza un poētiskajā dzīves redzējumā dalījās Jānis Baltjancis, Jānis Rapša un Magdalēna Vjatere.

Pirmajam vārds tika Jānim Baltjancim, kurš tikai nesen sniedza eksklu-zīvu interviju triju novadu laikrakstam “Ezerzeme” (Baltjancis: “Talantu daudz, taču kur lai tos dēstu?”, 2012. gada 28. augusts). Par sevi viņš stāstīja ļoti maz. Daži vārdi par to, kā pievērsies dzejošanai, kā arī par to, ka šogad izdevis pirmo savas dzejas grāmatu “Baltais sapnis”, kurā iekļauti 124 dzejoļi, tā papildināta ar CD “Dziesmas ar Baltjanča dzeju”, diskā iekļaujot 20 dziesmas. Vēl viņš piedalījies dzejnieku kopprojektos “Ma-na grāmata” (9. sējums) un “Mūsu Latvija”, kurā publicēti astoņi Baltjanča dzejoļi, kas veltīti Latvijai. Visu pārējo varot izlasīt nesenajā intervijā, tālab atlikušo laiku Baltjancis labprātāk izmantoja savas dzejas lasīšanai.

Jānis Rapša par sevi stāstīja visvairāk. Arī viņš ir dzimis Dagdas novadā, šeit ieguvis pamatskolas izglītību, bet tad ceļi viņu aizveda uz Višķiem, kur kļuvis mācīts lauksaimnieks. Tika iesaukts armijā, pēc dienesta iestājās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā. Lai tuvāka braukāšana uz mācību sesijām, izvēlējās uz dzīvi apmeties Dobeles pusē. Pagaidām. Tad pienāca iespēja braukt uz dzimto Latgali, bet jau bija ģimene, nākuši pasaulē bērni, un svešā puse bija kļuvusi par savu, lai gan bērnības stūrītis palika mīļš. Viņš pie iespējas vienmēr šurp atbrauc. Tā J. Rapša kļuva par Zemgales latgalieti. Arī šodien viņš dzīvo Zemgales līdzenumā, tikai jau Lietuvā — 20 kilometrus no Elejas, pilsēta saucas Jonišķi. Četros gados mazliet apguvis lietuviešu valodu. Dzejas laukā J. Rapša ienāca strauji, kad bija sasniegti 40 gadi. Pēc paša vārdiem spriežot, dzeju sāka rakstīt piespiedu kārtā, par dzejnieku nebija piedzimis. Sākās viss ar to, ka glītā rokrakstā īpašniekam nācās rakstīt apsveikuma pantiņus atklātnītēs, lai sveiktu kolēģus viņu goda dienās. Cik dzeju grāmatiņu nācās izšķirstīt, kamēr vajadzīgais emocionālais teksts tika sameklēts! Padomju laikos netika izdoti apsveikuma dzejas krājumi, individuāls suminājums tika uzskatīts par mietpilsonības pazīmi, modē bija internacionāli politiskā dzeja. Bet cilvēkiem savos godos gribējās sirsnīgus un mīļus apsveikuma vārdus. Klātesošā publika ar aplausiem uzņēma arī viņa dzeju, kas izdota krājumos.

Viens no J. Rapšas dzejoļiem “Tēvzemei” tika publicēts 2010. gada 19. novembra laikrakstā “Ezerzeme”.
Pensionāre Magdalēna Vjatere dzeju raksta sen, bet viņa vienīgā no šīs trijotnes nav gādājusi, lai savus dzejoļus izdotu grāmatā. Laikraksts “Ezerzeme” savus lasītājus iepazīstināja ar Vjateres kundzi jau pirms vairākiem ga- diem (Magdalēna Vjatere: “Nedrīkst sevi norakstīt”, 2006. gada 12. decembris). Klātesošajiem pensionāre pastāstīja, ka viņas tagadējā dzeja esot citādāka, ne tāda, kā jaunībā. Diemžēl laika gaitā ir pazudušas daudzas ar dzeju pierakstītas burtnīcas, pat nav nojausmas, kur tās palika. Pēc izglītības Magdalēna ir zootehniķe, pēdējos 16 gadus strādājusi kolhozā ”Brīvība”, agrāk — citās saimniecībās. Nu jau gandrīz 20 gadus dzīvo pa mājām.

“Dzeja man nav ne pelņas, ne slavas avots, ne arī kāds cits avots,” uzsver Magdalēna. ”Vienkārši man ir kaut kāda nepieciešamība rakstīt dzeju. Tā var rasties gan strādājot uz lauka, gan gultā pamostoties, gan dzerot rīta tēju, gan jebkurā citā brīdī un vietā. Kad tā rodas, ir nepieciešamība uzreiz to pierakstīt. Citreiz domāju, kamdēļ es to daru? Man ļoti patīk dzeja, mūzika, dzīves skaistums un talantīga tauta. Politiku neciešu, politika netīra lieta, es no tās turos tālāk!”
Klātesošajiem Magdalēna sagatavoja nelielu “odziņu” — savas uzstāšanās beigās viņa nolasīja pašas sacerētu īsu apsveikuma dzejoli, kas veltīts Viktoram Stikutam un savulaik ir tapis pēc radu lūguma.

Juris ROGA