Mūsu olimpiete tiekas ar saviem līdzjutējiem

Pilsētas laukumā galvenokārt bija sapulcējusies gados jaunā paaudze, bet netrūka arī pieaugušo, tostarp — sportistu. Kā gan citādi, ja Inetas devums savai dzimtajai pilsētai ir tāds, ka jau šodien viņas vārds Krāslavas vēsturē ir rakstāms zelta burtiem! Svētku pasākumu vadīja Krāslavas novada sporta organizators Raitis Timma, ar mūziku svētkus bagātināja Krāslavas mūzikas skolas pūtēju orķestris. Uzrunājot klātesošos, Ineta neslēpa sajūsmu par lielisko sagaidīšanu: “Simboliski ir tas, ka kādreiz bērnībā es skrēju piecu kilometru krosu tieši to pašu maršrutu, kuru tagad izbraucu ar eskortu. Atkal piedzīvoju bērnības emocijas.”

Atbildot uz publikas jautājumiem, Ineta pastāstīja, ka pie stūres ir desmit gadus un braukt viņai ļoti patīk, sevišķi lieliski jutusies kopā ar tādu eskortu. Noteikumus viņa ievēro, bet ceļu policija tomēr apstādināja, iebraucot Krāslavā, un sacīja, ka esot jāpārbauda do- kumenti katram, kas iebrauc skaistajā pilsētā.

“Mani sagaidīja ar ziediem, un es ceru, ka tagad katru braucēju sagaidīs ar puķēm,” šķelmīgi smaidot, sacīja Ineta.
Olimpieti sveica Krāslavas novada domes priekšsēdētājs Gunārs Upenieks, uzsverot, ka visiem šodien ir liels prieks un gods būt kopā ar Inetu, kura ir piemērs citiem, un mums ir jāņem paraugs no tādiem cilvēkiem, kāda ir Ineta. Viņš pasniedza sportistei ziedu pušķi un gleznu ar Krāslavas skatu, kā arī ziedus sportistes mammai.

Turpinot atbildēt uz klātesošās publikas iepriekš sagatavotajiem jautājumiem, Ineta vērsās pie skolēniem: “Biju vēl mazāka nekā jūs, kad sāku sporta gaitas. Skrēju krosu un piedalījos visādās sacensībās, nav tāda stūrīša Krāslavā, kur es nebūtu bijusi. Jau jūsu vecumā jutu, ka sports ir mans ceļš. Es uzstādīju augstus mērķus un nekautrējos sapņot, bet arī centos darīt visu iespējamo, lai sapņus piepildītu. To pašu novēlu arī jums. Noteikti katram ir kāds talants, varbūt tas nav sports, varbūt tās ir mācības, varbūt ir muzikālie talanti. Noteikti tie jāattīsta, un esmu pārliecināta, ka Krāslavā ir visas iespējas attīstīt savus talantus. Tad vajag doties tālāk ceļā un meklēt sevi. Apkārt ir cilvēki, kas jums vienmēr palīdzēs, jums vienmēr būs mājas, kur varēsiet atgriezties, ja arī jums kaut kas neizdosies. Jums vienmēr šeit atradīsies vieta, un neviens jums nekad neko nepārmetīs, tāpēc ir jācenšas un jāmēģina!”

— Vakar olimpiešiem bija pieņemšana pie Valsts prezidenta un arī Saeimā. Kā jūs tur uzņēma?

— Ļoti labi, ļoti jauki, mums pasniedza Atzinības rakstus, arī Latvijas Olimpiskā komiteja pasniedza Atzinības rakstus. Vienmēr ir patīkami, ieguldot lielu darbu, saņemt arī kaut kādus augļus no savas valsts un cilvēkiem, amatpersonām. Tomēr patīkamākais manā skatījumā ir tas, ko es redzu šodien šeit, savā pilsētā. Patīkamākais ir būt atpakaļ mājās, atgriezties ar prieku un mīlestību sirdī, redzēt jūsu smaidīgās sejas piektdienas vakarā šajā skaistajā pilsētas laukumā.

— Divkārtējais Olimpiskais čempions BMX riteņbraukšanā Māris Štrombergs ir teicis, ka, vērojot tavu startu olimpiādē, viņš smēlies iedvesmu savai uzvarai. Tieši viņš palūdza tevi būt par Latvijas Olimpiskās komandas karognesēju XXX Olimpiādes spēļu noslēguma ceremonijā Londonā. Kādas bija sajūtas tajā mirklī?

— Tas bija ļoti saviļņojoši! Olimpiskajās spēlēs mums bija lieliska komanda, tāpēc bija tik labi rezultāti, it īpaši beigās, kad mēs vēl vairāk saliedējāmies un apvienojāmies kā komanda un iedvesmojām viens otru. Arī jums novēlu iedvesmoties no cilvēkiem, kas ir jums apkārt, nekautrēties lūgt padomus no jaunākiem un vecākiem, vienmēr uzklausīt tos. Darīt, kā jūs paši gribat, bet uzklausīt vienmēr vajag. Censties viens otram palīdzēt, tad būs vieglāk katram savus mērķus sasniegt.

Inetai bija sagatavots vēl viens pārsteigums — salūts par godu olimpietei. Tā nebija uguņošana, bērni vienlaikus palaida gaisā desmitiem gaisa balonu, kuri uzspurdza augstu gaisā, un, atgāzusi galvu, Ineta mirdzošām acīm ilgi raudzījās debesīs. Pēc tam sākās tas, ko visi tik ļoti gaidīja: autogrāfu dalīšana un kopīga fotografēšanās. Sportiste neatteica nevienam savam fanam, visi, kuri vēlējās, saņēma gan autogrāfus, gan nobildējās kopā.

Klātesošos uzrunāja un Inetu apsveica arī Atmodas notikumu dalībnieks, pēdējās PSRS Augstākās padomes deputāts, cīnītājs par Latvijas neatkarību Ādolfs Ločmelis: “Skatoties olimpiādi, kur uzstājās baigie vīri un baigās sievas, visi pasaules čempioni, olimpiskie čempioni, divkārtējie, trīskārtējie, es visu laiku domāju — kur ir mūsu Inetiņa, ļoti trausla un ļoti skaista sportiste. Gaidījām rezultātu, un rezultāts — ceturtā vieta Olimpiādē — tas ir ļoti labs. Satriecošs ir tikai tas viens centimetrs, kura pietrūka līdz medaļai, bet mēs ceram, ka šī nav pēdējā uzstāšanās, un vēl papriecāsimies par taviem startiem! Gaišus ceļus dzīvē Krāslavā un Maskavā, noteikti neatstāt sportu!”

Inetas Radēvičas ekspresintervija laikrakstam “Ezerzeme”

— 2010. gada Eiropas čempione un pagājušā gada pasaules čempionāta bronzas medaļas īpašniece, šogad Londonā Olimpisko spēļu 4. vietas ieguvēja. Kas tālāk?

— Tālāk jāmaina disciplīna un jāmeklē motivācija, ja es gribu vispār turpināt. Jo sportā bez motivācijas diemžēl nevar. Tāpēc tagad pāris nedēļas atpūtīšos, sākšu skriet, skatīšos, kā jūtos, ja motivācija parādīsies, tad arī turpināšu cīnīties vēl.

— Nākamajās Olimpiskajās spēlēs mēs redzēsim jūs izcīnām medaļu?

— Olimpiāde — tas ir ļoti, ļoti, ļoti tāls plāns. Varbūt redzēsiet, bet diez vai no manis... Gribētos jau pateikt “jā”, bet tas būs ļoti grūti.

— Visā Latvijā jums juta līdzi daudzi cilvēki, arī mūsu rajonā bija daudz tādu, kuri skatījās televīzijā Olimpiskās sacensības. Jūs to jutāt Londonā, ka šeit, Latvijā, Krāslacvā, skatās un pārdzīvo?

— Jā, noteikti. Jau pirms olimpiādes es saņēmu vēstules no cilvēkiem un jutu šo atbalstu. Katru gadu, atbraucot uz Krāslavu, satieku pazīstamus cilvēkus, kuri vienmēr man saka, ka skatās manus startus un atbalsta. Protams, es to jūtu! Tas tiešām ļoti palīdz. Jau tas, ka savus labākos rezultātus es uzrādu, ģērbjoties tieši Latvijas tērpā, nevis vienkārši komercsacensībās, tas tikai lieku reizi pierāda, ka es jūtu šo atbalstu un tas man palīdz.

— Skolas solā taču nedomājāt, kā būsiet Eiropas čempione...

— Ziniet, es tā domāju!

— Kā tad līdz tam nonāk? Ir ļoti daudz bērnu un jauniešu, kuri šodien pat īsti nezina, kur sevi pielietot.

— Paldies Dievam, man līdzās bija Valentīna Gotovska, kura nodarbojās ar sportu, es skatījos uz viņu, meklēju iedvesmu, skatījos sacensības televīzijā un iedomājos sevi uz skrejceļa. Tajā pašā laikā es aizdomājos, kas ir vajadzīgs, lai kaut kur nokļūtu. Svarīgākais, cik nu tas ikdienišķi skan, bija mācības. Jo tieši pateicoties zināšanām, angļu valodas zināšanām, es aizbraucu uz Ameriku un tur turpināju sportot. Tāpēc ļoti svarīgi ir zināt, ko tu gribi darīt, bet tajā pašā laikā neapstāties tikai pie tā un attīstīt sevi vispusīgi, lai, kad dzīve tev to iespēju dod, tu būtu gatavs to izmantot.

— Cik viegli vai grūti ir uzvarēt vai zaudēt? Cik dziļi ir pārdzīvojumi?

— Katram cilvēkam ir sapnis, visi cenšamies to piepildīt. Mans — par olimpisko medaļu — nepiepildījās, bet es biju tik ļoti, ļoti tuvu tam. Neatceros, kas ir to teicis, ka citreiz ceļš līdz sapnim ir skaistāks par pašu sapni. Man ceļš līdz sapnim bija ļoti skaists un labs! Es esmu satikusi tik daudz jauku cilvēku un draugu, tik daudz esmu ieguvusi! Mans ceļš uz šo sapni tiešām bija skaists, un nevienu mirkli nenožēloju, ka gāju šo ceļu. Tas, ka sapnis nepiepildījās, ir liktenis, kas jāpieņem.

— Ko novēlēsiet tiem, kuri nevarēja atnākt šodien uz tikšanos ar jums, bet ir jūsu fani?

— Ticēt sev, nenolaist rokas, skatīties apkārt, meklēt iespējas un realizēt tās!

— Lai jums veicas nākamajās sporta sacensībās jaunās disciplīnās, un izcīniet medaļas!

— Paldies!

Juris ROGA