Dabas atriebība jeb Rāpuļu uzbrukums

Nav jābūt speciālistam, lai rastu atbildi uz lasītājas jautājumu. Odžu un zalkšu skaita palielināšanās ataino procesus, kas Latgalē (un ne tikai te) notiek pēdējos divdesmit gadus. Padomju laikā, ko tagad pieņemts saukt par okupācijas periodu, notika arī pozitīvi procesi. Zemes meliorācija tajos gados tika veikta lielos apjomos: simti tūkstošu pārpurvojušos zemju tika pārveidoti par auglīgiem tīrumiem un pļavām.

”Čūsku purva” galu aprakstījis Vilis Lācis romānā Uz jauno krastu” . Par spīti loģikai pēdējo divdesmit gadu laikā vērojama lauku iedzīvotāju skaita strauja samazināšanās. Kā sekas tam — izmirst viensētas, ciemi un ciemati, sarūk mazpil- sētu iedzīvotāju skaits. Tas noved pie apstrādāto lauksaimniecībā izmantojamo zemju platību samazināšanās. Mums ir daudz piemēru, kad sovhozu un kolhozu laikā apstrādāto lauku vietā ir tikai krūmāji un necaurejami brikšņi, nezāles. Ko gan runāt par meliorācijas sistēmām…

Agrāk ziedošās aramzemes aizaudzēšana ar krūmiem, manuprāt, ir noziegums Latvijā, kur tikai atjaunotās valsts 21. gadā sāka runāt ar sabiedrību par nepieciešamību izveidot nacionālo attīstības plānu. Neatgriezeniski zaudēts laiks, neizmantotās iespējas, milzīgs morālais un materiālais zaudējums, nokautā cilvēku ticība uz kārtējo “labāku nākotni”.

Otrs iemesls, kāpēc savairojās dažādi rāpuļi, ir bebri, kuriem nāk tikai par labu vispārējais nesaimnieciskums. Šo nenogurdināmo lielo grauzēju darbības rezultātā pārpurvojušās ne tikai pļavas un ganības, bet arī meži. Un tas jau apdraud visu ekosistēmu. Kur purvs, tur odzes un zalkši. Dzīvdzemdētāja odze parasti gadā papildina rāpuļi saimi ar 8 – 12 mazuļiem, zalkši ir vēl ražīgāki, tie savas olas iedēj mitrās un tumšās vietās. Šim nolūkam ideāla vieta ir mitras sūnas, satrūdējuši celmi, peļu alas, lapu, salmu, mēslu kaudzes. Lūk, kāpēc tie parādās apdzīvoto vietu tuvumā.

Nekaitīgo zalkti viegli atšķirt no indīgās odzes — pēc “dzeltenām ausīm” jeb izteiktiem plankumiem uz galvas. Visbiežāk dzeltenā krāsā, tie var būt arī balti vai oranži, kas ir par pamatu ļaužu nostāstiem par zalkti ar kroni galvā. Rāpuļi galvenokārt ēd grauzējus, abiniekus un ķirzakas. Arī ienaidnieki tiem ir kopīgi — stārķi, gārņi, vanagi, pūces, kā arī eži, mežacūkas un lielie grauzēji. Daudz čūsku iet bojā, satiekoties ar cilvēku: odzes izskats no zilganpelēkas līdz melnai un kaparbrūnai krāsai (atkarībā no vides, kur tā mīt) izraisa bailes un nepatiku. Tikai vai tāda agresivitāte ir attaisnojama? Odze nekad neuzbrūk cilvēkam pirmā. Ja ogotājs vai sēņotājs tai neuzmanīgi uzminis, tad gan jāaizsargājas, demonstrējot savu indīgumu. Pēc čūskas kodiena cietušajam noteikti nepieciešama steidzama medicīniskā palīdzība. Savukārt zalktis aizsargājas, snaikstot galvu, šņācot un izplatot smaku, kas četrkājainajiem plēsoņām liek aizmirst par ēstgribu. Zalkša kodiens cilvēkam nav bīstams. Starp citu, Ukrainā un Baltkrievijā zalkšus pieradina, lai tie ķertu peles.

Apkopojot visu iepriekš teikto, gribu lasītāju uzmanību vērst uz, lūk, ko. Čūsku savairošanās ir acīmredzams fakts, taču odzes un zalkši nav vainīgi, ka vide ir nolaista, viss apkārt aizaudzis. Bebri pārpludinājuši zemi, taisot aizsprostus.
Ja reiz tā ir noticis, tad vērsīsim savu naidu nevis pret neaizsargātās dabas pārstāvjiem, bet gan pret tiem pie varas esošajiem kungiem, kas priecājas par budžeta labumiem un nerūpējas par valsti un tās iedzīvotājiem, ļaujot veseliem apgabaliem kļūt par plikiem purviem. Bet, kā zināms, daba necieš tukšumu.

Aleksejs GONČAROVS