Skolotāja, dzejniece, novadpētniece

Sirdi saviļņojošais, skaistais pasākums sākās ar skolas himnas dziedāšanu, kuru vārdu autore ir skolotāja Ģ. Petrovska.
“Pārdomājot savu dzīvi, brīnos, no kurienes manī tāds nemiers: vienmēr gribu zināt, darīt, kaut ko radīt. Mācoties skolā, labi zīmēju, rakstīju dzejoļus. Tikai tagad sapratu, ka mani vecāki bija radoši cilvēki. Skolā, mācoties literatūru, iemīlēju dzeju un sāku klusībā dzejot. To slēpu gan no mājiniekiem, gan skolā. Mācoties Filoloģijas fakultātē, labāk iepazinu rakstniekus un dzejniekus. Mīlestību uz literatūru manī radījuši daudzi pasniedzēji, sevišķi Aina Blin-kena un Vilnis Eihvalds. Mācot skolā latviešu valodu un literatūru, rakstīju dzejoļus, arī skolēniem mācīju to darīt. Meitenes un zēni ar lielu interesi rakstīja īsos prozas darbiņus un dzeju. Tā bija mana lielākā laime. Radošu interesi guvu no daudziem rakstniekiem un dzejniekiem: Ārijas Elksnes, Mirdzas Ķempes, Elīnas Zālītes, Jāņa Poruka. Sevišķi tuvs man ir dzejnieks Aleksandrs Čaks, kuram bijis lielisks talants un brīnišķīga dzeja. Dzīves novakarē nolēmu iepriecināt tuviniekus un draugus ar savām gara dāvanām,” dzejoļu krājuma ievadā Ģ. Petrovska iepazīstina ar sevi lasītājus.

Krājums izdots 200 eksemplāros, tajā apkopoti dzejoļi, kas tapuši pēdējos gadu desmitos. Dzejoļos ir stāstīts par to, kas dzejnieci priecē, un arī par to, kas viņu sāpina. Tā ir dzimtā vieta un tuvākā apkārtne, mūsu dzimtene, tās daba. Daži dzejoļi stāsta par Latviju un atsevišķu cilvēku likteņiem laikmetu griežos. Arī par savu dzīves ceļu un darbu skolā ir daži dzejoļi. Īpaši dzejoļi ir veltījums dzīves ceļā sastaptiem cilvēkiem, atsevišķām vietām. Sevišķi ir dzejoļi, kas veltīti Vladislavam Vilmanim, Skaistas pamatskolas ilggadējam direktoram, cilvēkam, kurš bija apveltīts ar gara spējām, radošu izdomu un cilvēciskām jūtām.
Grāmatas atvēršas svētkos Ģ. Petrovska sacīja: “Esmu ļoti laimīga būt savu bijušo skolēnu, savu draudzeņu, Skaistas pamatskolas jauno skolēnu vidū! Man dzīvē laimējās ar vecākiem, kuri bija šai apvidū diezgan izglītoti cilvēki, piemēram, mana vecmāmiņa zināja četras valodas: lietuviešu, poļu, latviešu un krievu. Kad aizgāju uz skolu, es jau pratu rakstīt, rēķināt, visu, jo man jau mājās iemācīja. 7. klasē skolotāji piedāvāja man uzrakstīt rakstiņu sienas avīzei, arī zīmēju es labi. Krāslavas vidusskolā man gadījās labs skolotājs, kurš, mācot krievu valodu, iemācīja dzejot. Tālāk mācījos Dagdas vidusskolā, kur atļāvos dzejot par katru klasesbiedru. Pat stundās rakstīju dzejoļus, pierakstīju sešas burtnīcas un pilnu kladi ar dzejoļiem...”
Turpinājumā dzejniece pastāstīja, ka, sākot darba gaitas, viņai vairs nebija laika dzejot. Rakstīja vienīgi pēc nepieciešamības, piemēram, gāja bērēs par izvadītāju, visus vārdus pati sacerēja un runāja. Arī kāzās, kapusvētkos un citos pasākumos viņa runāja tikai pašas sacerēto. Divus gadus viņa mācīja latviešu valodu Ezernieku vidusskolas jaunākajās klasēs, astoņus gadus nostrādāja Aulejas pamatskolā, arī tad par dzejoļiem nedomāja, jo tur bija darbs aģitbrigādē, kolhoza darbā jāiet utt. Kad rādās izdevība strādāt Skaistā, jutusies ļoti laimīga par iespēju atgriezties savā bijušajā skolā. Kad kļuva pensionāre, dažas stundas turpināja mācīt latviešu valodu vienā vai divās klasēs, bet, tā kā bija daudz brīvā laika, pieteicās vadīt pulciņu. Lai apvienotu visu vienā, nosauca to par estētikas pulciņu un ar bērniem sveces lēja, koka olas krāsoja, ko tik nedarīja, un bērni bija aizņemti. Viņa neatteica nevienam, kurš gribēja nākt uz pulciņu. Ģ. Petrovska vadīja arī novadpētniecības pulciņu, kas viņai bija viegli, jo zināja pagasta vēsturi no vecāku un radu stāstiem, un, kā jau vietējā, pazina cilvēkus, tāpēc bija viegli savākt materiālus. Kad pēkšņi paziņoja, ka pensiju strādājošiem vairs nemaksās, viņa atteicās no darba, ko pēc tam ļoti nožēloja.

Dzejnieces, var sacīt, mūža darbs — sešas burtnīcas un dzejoļu klade — šobrīd atrodas Jēkabpils novadā Atašienē pie viņas māsasmeitas, kura ir kultūras darbiniece, viņai lieti noderēja Ģertrūdes dzejoļi.

Dzejnieces sveicēju vidū bija novada domes izpilddirektors Jānis Geiba: “Mīļā skolotāja, kā redzat, mēs, jūsu bijušie skolēni, esam jau sirmi, daudzi pensijā, bet jūs joprojām tikpat skaista un dzīvespriecīga, kā toreiz. Tātad dzeja tomēr dzīvē dod kaut kādu iekšēju spēku, kas uztur jūs formā. Mēģināšu palīdzēt, lai tos mīlestības dzejolīšus, kuri šodien ir Atašienē, arī izvilktu dienas gaismā!”

Krāslavas novada domes deputāts Viktors Moisejs: “Vienmēr patīkami un satraucoši atgriezties savā skolā — telpas citas, bet atmosfēra tā pati iepriekšējā. Tiešām mums ir daudz skolotāju, kuri būtu spējīgi uzrakstīt dzeju un prozu, bet ne visi uzdrīkstējās. Noliecu galvu jūsu priekšā par uzdrīkstēšanos. Liels paldies par skološanu un dzejošanu!”
Deputāts pasniedza novada domes Atzinības rakstu Ģ. Petrovskai par ilggadēju un radošu darbu izglītības jomā, skolas vēsturisko materiālu apkopošanu un pielietošanu skolēnu patriotiskajā audzināšanā.

Juris ROGA