Paši savām rokām

Piedruja atdzīvojās vasarā, kad skolēniem un studentiem ir vasaras brīvlaiks un viņi pulcējās, lai kopā pavadītu laiku, uzspēlētu kādu sporta spēli, darītu citas lietas. Sākās viss ar pieaugušo iniciētu sapulci jauniešiem, kurā cita starpā pārrunāja arī uzvedības jautājumus. Kāds pieaugušais izteica savas domas par bērnu un jauniešu rīcību vasaras brīvlaikā, norādot, ka starp viņiem ir tādi, kuri cenšas darīt nedarbus. Piemēram, apmālējuši dažādiem uzrakstiem sabiedriskā autotransporta pieturu. Vārds pa vārdam, spontāni dzima jauna ideja, proti, palabosim šo lietu saviem spēkiem un sakārtosim nepievilcīgo autopieturu. Paši skolēni varētu izdomāt sienu gleznojumus un paši tos arī uzzīmēt.

Sākumā pieaugušie bezdarbnieki nomazgāja autopieturas sienas un solus. Skolēni zīmēja skices, kādus gleznojumus viņi gribētu redzēt uz pieturas sienām. Vietējā iedzīvotāja Svetlana Kozlovska izteica ideju, ka autopieturai jābūt informatīvai, proti, lai katrs, kurš atbrauc uz Piedruju un izkāpj no autobusa, uzreiz redz, kādu lauksaimniecisko ražošanu ļaudis šajā pagastā attīsta, kāda ir šī vieta. Bērnu idejas bija citādākas, bet viņi piekrita piedāvātajai koncepcijai un varēja sākt apgleznošanu. Otas gan nācās pirkt, jo apgleznošanai vajadzēja mazas, bet krāsas piešķīra ceļinieki. Darbs sākās ar to, ka autopietura vispirms tika pārvērsta baltā “audeklā”, uz kura tika zīmētas kaņepes, graudaugi, gotiņa, saulīte, ainava, kurā dzīvojam. Kopā ar pieaugušajiem gleznotāji bija skolas vecuma bērni un jaunieši. Divās brīvdienās viss bija gatavs. Pagasta pārvaldē pauda cerību, ka autopietura vairs netiks ķēpāta, jo galu galā, kurš gan ies bojāt pats savu darbu? Daži bērni pat nāca palīdzēt bezdarbniekiem mazgāt autoostu, kas bija smagākais posms šajā visā iecerē.

Juris ROGA