Zaļš karogs augstu mastā...

Robežnieku pamatskola ir viena no zaļākajām mācību iestādēm visā bijušajā rajonā — jau sešus gadus tā lepojas ar Latvijas Ekoskolas nosaukumu un Zaļo karogu, kas nostiprināts pie skolas fasādes un plīvo līdzās Latvijas Republikas un Eiropas Savienības karogam. Bet 2009. gada 18. decembrī Robežnieku pamatskolas skolēni uz skolu pirmo reizi atnāca skolas formās zaļā krāsā, kuras sašuva firmā “NEMO”. Starp citu, neraugoties uz daudzviet valdošo skepticismu šajā jautājumā, Robežniekos skolas formas ideja iedzīvojās. Tiesa, arī šeit ne visi bērni tās pieņem un nēsā ik dienu, bet svētku dienās visi skolēni noteikti ierodas uz skolu formastērpā. Turklāt daždien bērns ir spiests doties uz skolu citā apģērbā, jo formastērps katram ir viens un tas laiku pa laikam ir jāizmazgā. Forma visvairāk pa prātam ir vecākiem, jo tā bērnam tiek par velti. Arī šogad pirmklasnieki formastērpu saņēma bez maksas.

Gatavojot skolu jaunajam mācību gadam, praktiski visās klasēs ir veikts neliels kosmētiskais remonts, bet vislielākie līdzekļi ieguldīti ēdnīcā un virtuves blokā. Ir ieklāts jauns kvalitatīvs linolejs, nopirkta jauna trauku mazgāšanas vanna, kas maksā aptuveni 500 latu. Ik gadu nākas tērēties ūdens krānu nomaiņai pret jauniem. Ja vecie padomju laika krāni kalpoja gadus divdesmit, pietika vien nomainīt blīvi, tad mūsdienīgie ūdens jaucēji praktiski nav remontējami un jāmaina. Vēl skolas vadībai bija vēlme katlu mājā ierīkot elektrisko boileri, jo gadās situācijas, kad īslaicīgi vajag nodrošināt skolā karsto ūdeni laika posmā, kad nav apkures sezona. Šodien nekas cits neatliek, kā speciāli kurināt apkures katlu. Diemžēl šo ieceri nesanāca realizēt.

Nekādi lieli darbi netika veikti arī ārpus skolas telpām, izņemot teritorijas uzkopšanu. Pagājušajā gadā pie skolas tika uzstādītas ozolkoka figūras, kuras izzāģēja vietējais meistars Anatolijs Latkovskis, bet izkrāsoja skolotāja Irēna Truskovska ar bērniem. Šogad figūrām atjaunoja krāsu. Pērn skolas dīķī tika iedēstītas lilijas, bet uzplauka tās tikai šovasar, lai priecētu skolēnus pirmajās skolas dienās. Žogu dīķim pērn uztaisīja pagasta pārvaldes norīkotie bezdarbnieki. Bija radušās plaisas skolas sienā — tās aizdrīvēja būvfirma, kuras strādnieki veica ēkas siltināšanu.

Neskatoties uz gadu gaitā ieguldīto milzīgo darbu, lai savestu skolu kārtībā, darāmā arvien daudz. Skolas direktors žurnālistam varētu pat neko ne- rādīt — viss tāpat kā uz delnas. Vislielākā problēma ir milzīgā malkas grēda skolas pagalmā. Kā to paslēpt no acīm, kā saglabāt sausu? Viss maksā naudu. Ne mazāk svarīgi ir savest kārtībā asfaltbetona seguma laukumu skolas fasādes priekšā, uzlejot jaunu asfaltu vai varbūt labāk uzliekot bruģi. Arī asfaltētie celiņi apkārt skolai savu laiku sen kā nokalpojuši un būtu jāatjauno, bet šodien vienīgais, ko var izdarīt — izvilkt no zemes sadrupušās betona apmales, lai vismaz varētu droši nopļaut mauriņu. Skolas sporta stadions daudzmaz labā stāvoklī, izņemot skrejceļu, kura segumam jau laužas cauri zāle. Kādu laiku vēl kalpos, tomēr direktoru tas uztrauc ne mazāk par koka solu rindām, kas būtu jāatjauno. Kādreiz soli bija visā stadiona garumā, tagad tie aizņem labi ja trešdaļu, neizmantotie betona balsti baisi rēgojas no zemes. Vakaros stadionu izmanto iedzīvotāji futbola spēlei un atstāj pēc sevis atkritumus. Sīka, bet arī problēma.

Par lielāku problēmu direktors izstāsta skolas lieliskajā sporta zālē. Tās lepnums ir pirms diviem gadiem iegādātā deviņus metrus augstā kāpšanas siena, kur skolēniem (un ne tikai viņiem) ir iespēja izmēģināt burvīgo un aizraujošo kāpšanas sportu. Vizuāli vienkāršā konstrukcija, izrādās, tika uzstādīta ar lāzera instrumentiem, lai nodrošinātu vajadzīgo precizitāti. Tai ir trīs sarežģītības līmeņi, var nomainīt gan pašus atbalstus, gan to atrašanās vietu uz sienas. Līdz ar sienu bija arī soli, tos nācās pieskrūvēt sporta zāles grīdai, jo tāda bija prasība, un komisijas pārstāvis speciāli atbrauca uz skolu, lai pārliecinātos par tās izpildi. Sporta zāle aprīkota ar vienu lielu un diviem maziem displejiem, var rīkot jebkādas sacensības. Sarūgtina jaunās apgaismes lampas, kurām, izrādās, ir trūkums — ja gaisma noraustās, vajag nogaidīt minūtes desmit, lai lampas atkal iedegtos.
P. Boločko: “Pat nezinu, kā turpmāk ekspluatēsim jauno kāpšanas sporta sienu, jo Juris Jermaks aizgāja no mums projām. Viņš šeit strādāja no četriem līdz desmitiem vakarā. Ir izveidota bagātīga sporta bāze, bet... Vienīgā cerība uz jauno sporta skolotāju, kurš kārtos tiesības, lai uz šīs sienas strādātu ar bērniem. Tas mums būtu ļoti ērti, kad ir savs vietējais cilvēks, kurš te strādātu, bet paies zināms laiks. Ar šo sienu varētu arī pelnīt, tikai kurš gan gribēs braukt trenēties uz Latgales nomali?”
Skolas teritorijā ierīkots neliels bērnu spēļu laukums, kuram jau būs pieci gadi. Šis tas jau ir jāpielabo, bet bēdīgākais, ka pašu cilvēki lauž to, kas tiek darīts viņu labā — dārgā žoga stabi saliekti. Skaistums bērnus audzina, ne velti šajā skolā daudz dara, lai iepotētu estētikas un skaistuma izjūtu. Ko gan bērnu labā dara tie, kuri visu lauž?

Apmeklēju arī skolas aktu zāli. Tajā notiek gandrīz visi skolas pasākumi, šeit skolēni kārto eksāmenus, zāli izmanto kāzām, jubileju svinībām, citiem pasākumiem. Pirms gadiem desmit par to varēja vien sapņot, jo šajās telpās daudz labāk dzirdēja apkures sistēmu radīto troksni nekā runātāju. Tieši šeit vislabāk jūtamas notikušās pārmaiņas. Padomju laikā uzbūvētajā skolā bija simts un viens trūkums.

“Grīdu gribētos labāku, bet šī arī normāla, sienas nokrāsotas, logus var atvērt,” stāsta direktors. ”Kādreiz bija lielas problēmas ar ventilāciju, bet tagad viss kārtībā. Bija problēmas ar siltumu — ja laukā pūta vējš, skolā bija kabineti, kuros temperatūra nepacēlās virs 4-6 grādiem, jo vecie logi neturēja siltumu. Spraugu aizdrīvēšanai un aplīmēšanai izlietojām visu “Izglītība un kultūra” gada abonentu un līmlentes uz 100 latiem. Atceros, 2007. gadā katlos sadedzinājām vairāk par 1000 m3 malkas, šogad — 320 m3 un 50 m3 palika pāri. Malkas cena bija līdz 16 latiem par kubu atkarībā no piegādātāja. Rupji rēķinot, ekonomija apmēram 8000 latu vien uz malkas. Ieguldījumi skolas siltināšanā atmaksāsies gados desmit, bet cik patīkami ziemā ir bērniem mācīties un skolotājiem strādāt, turklāt vizuāli skaista skola!”

Visvairāk sirdi iepriecināja skolas gaiteņu sienas ar bērnu gleznām un zīmējumiem. Personīgi man šī pieeja ļoti patīk, jo skola ir pirmajā vietā, kur bērns var parādīt savu talantu plašākai auditorijai. Un kas par to, ka šī auditorija ikdienā ir skolas kolektīvs, bet talants ir tikai pašā plaukumā! Vēsture liecina, ka arī pasaulslaveni mākslinieki, izgudrotāji un citi neguva atzinību tajā pašā dienā, kad radīja savu pirmo darbu.

Juris ROGA