Gals kaimiņu novada dominantei?

Izaudzis zirga mugurā

Josifs Mančinskis par sevi saka: “Es izaugu uz zirga, jo mans tēvs strādāja par zirgkopi kolhoza ”Robežnieki” stallī. Mācījos Robežnieku pamatskolā, pēc tam Krāslavas 2. vidusskolā, ieguvu agronoma izglītību Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā un atgriezos dzimtajā pusē, piecus gadus nostrādāju par iecirkņa priekšnieku Skukos un visu laiku biju klāt zirgiem. Kad sabruka kolhozs, man bija savs darba zirgs, bet man tie īsti nepatīk — lēnīgi. Šovasar Ludzas rajona Ciblā iegādājos un pārvedu mājās divgadīgu sporta zirgu, vārdā Rūsiņa. Spriežot pēc pirmajām sacensībām un treniņa procesa, domāju, ka 4-5 gadu vecumā Rūsiņa rādīs labus rezultātus. Pagaidām man ir viens šāds zirgs, redzēs, kā veiksies. Sacensības Dagdā man bija pirmās, startēju vienā braucienā ar trīsgadīgo lietuviešu zirgu. Ja pretī būtu vienāda vecuma zirgs, būtu labāks rezultāts, bet tā otrā vieta.”

Šis ir dārgs sports, sevišķi, sākot no nulles un tukšā vietā. Lai sagatavotu zirgu sacensībām, Josifs uzara sešus hektārus lielu tīrumu, noplanēja līdzenu un izbraukāja ar zirgu krustu šķērsu. Sākumā jūdza līnijratos, bet, kad zirgs salauza ilksi, iejūdza paša izgatavotajos sporta divričos. Lētākie jauni rūpnieciski ražoti maksā 1500 latu, kvalitatīvam iejūgam vajag vēl pustūkstoti latu. Plus treniņu process, izdevumi zirga un sporta inventāra transportēšanai uz sacensību vietu un mājup, plus obligātā veterinārā apkalpošana, plus... Rēķiniet, cik dārgi vai lēti ir sajust rikšotāja ātrumu trasē un izbaudīt uzvaras emocijas. Tālab lielākoties sacensību dalībnieki tajās brauc tikai dvēseles baudai, paša un citu priekam, nekāda materiāla ieguvuma viņiem no tā nav. Lai zirgu laistu trasē, viņam jāliek saprast, ka vajag izrauties uz priekšu, vajag apdzīt. Josifs saņēma drosmi un izbrauca uz lielceļa. Talkā nāca arī Marisela, kura savulaik nodarbojās ar šo sportu un nesen iegādājās pāris sporta zirgu, tiesa, vecus, toties pieredzējušus. Tagad varēja mācīties apdzīt otru zirgu.

”Es šim sportam pievērsos tikai un vienīgi savu mazbērnu dēļ,” apgalvo Josifs. “Nenoliegšu, ir patīkami saņemt uzvarētāja kausu, bet vēl patīkamāk redzēt priecīgas bērnu sejas. Ar savu sievu Svetlanu iepazinos studiju gados akadēmijā. Viņa bija 1. kursa studente, es — otrā. Divus gadus satikāmies, 1985. gadā nosvinējām kāzas, nāca pasaulē bērni, un sievai bija ne līdz studijām — neizdevās tās pabeigt. Robežniekos netālu no mana tēva mājas uzbūvējām savu, kuru pabeidzām 1989. gadā. Paspējām, pirms nauda zaudēja vērtību. Esam izaudzinājuši trīs bērnus, nu jau ir mazbērni. Staņislavs strādā vienā Daugavpils firmā par pārdevēju konsultantu, precējies, ģimenē aug dēls Kirils. Mūsu otrs dēls Pāvels palika Robežniekos, precējies, kopā ar sievu audzina divus bērnus — Juri un Oļegu. Viņa ģimene dzīvo pie mums, palīdz saimniecībā, kas nav maza — gadā realizējam 70 tonnas piena. Savas zemes ir apmēram 31 hektārs plus nomājam, lai varētu izaudzēt graudaugus pašu lopiem, pamatā sējam auzas un mazliet kviešus. Savu maizi gan necepam, pat sviestu un citus piena produktus pērkam veikalā. Trešais bērns — Tatjana — dzīvo Daugavpilī, strādā par pārdevēju veikalā ”Maksima”, neprecējusies. Tatjanai ļoti patīk zirgi, un brīvdienās vienmēr cenšas atbraukt ciemos pie mums.

Uz sacensībām visus aicinu līdzi. Viens no mazdēliem tajās sauca: “Šis zirgs ir mans, vectēvs ar to tikai brauc, kad es izaugšu — pats braukšu!” Esmu pārliecināts, ka brauks, jo es to daru mazbērnu dēļ, viņu priekam, lai atrautu no datora un parādītu viņiem kaut ko daudz interesantāku. Citu dižu plānu man nav, lai gan uzvarēt patīk. Sajūtas grūti aprakstīt, vēl grūtāk ar kaut ko salīdzināt. Ātrums ļoti labi jūtas. Rēķiniet, ka 1600 metrus nobraucu 2 minūtēs un 39 sekundēs. Čadu trasē rezultāts bija jau par 12 sekundēm labāks, bet tur arī labāks celiņš. Dagdā braucām bezmaz pa dubļiem, toties — skaisti! Finišā bijām melni kā velni. Kāds radinieks man pajautāja: ”Sporta zirgs tev kāpēc? Ak, dvēselei? Ja dvēselei, tad ne viss Latvijā ir tik slikti!” Laikam jau ir cerība uz gaišāku nākotni.”

No zirgiem Josifs ir cietis divreiz, tiesa, sen. Vienreiz jauns zirgs iespēra pa rokas pirkstiem, salaužot kauliņus, otrreiz spēriens salauza atslēgas kaulu. Tiesa, uz zirgiem viņš netur ļaunu prātu un uzskata, ka pats vien bijis vainīgs — vajadzējis būt uzmanīgākam.

Atgriešanās sportā

Marisela Jeromenoka pārliecināta, ka Robežnieki radīs konkurenci Dagdai: “Agrāk mūsu kolhozā bija daudz zirgu, tie startēja sacensībās un bija nopietni konkurenti citiem. Šogad tiku pie trim zirgiem, turklāt sākumā pat domas nebija par dalību sacensībās. Pirmo iegādājos ķēvi, vārdā Maiga, savulaik pati ar šo Latgales rikšotāju ar panākumiem braucu sacensībās Indrā un Dagdā. Nostalģija vai nē, bet ļoti gribēju dabūt šo ķēvi atpakaļ jaunākajam bērnam Oskaram. Pēc tam Ciblā nopirku 27 gadus veco amerikāņu rikšotāju Jenneli L. Kā mēs viņu saucam? Par Žeņu, mans vīrs tā izdomāja. Pavisam nesen nopirkām trešo, šoreiz darba zirgu — krievu vezumnieks, vārdā Roze. Saimniecībā nodarbināti visi trīs. Es netaisījos ne uz kādam sacensībām, bet pierunāja laba paziņa no Kaunatas Ļena Stašule. Mēs sen draudzējamies, lai gan iebildu, ka mani zirgi veci, viņa sacīja: “Pamēģini!” Te vēl tā sakrita, ka Josifs nopirka jaunu sporta zirgu, lai viņam būtu drošāk uz ceļa ar nepieredzējušu zirgu, trenējāmies kopā. Kopā arī braucām uz Dagdu, kur ļoti labi nostartēju, jo zirgs labi apmācīts, vienīgais, ka viņam nav “bremžu”, proti, nestāv uz vietas, nemitīgi kustībā. Arī man sporta divriči paštaisīti, tikai es tos pirku. Bet vīrs jau skatās, ka varētu pats izgatavot otrus pēc šiem, nekā sarežģīta.

Dēlam Oskaram drīz būs desmit gadu, septembrī viņš ar Rozi piedalīsies bērnu draivingā pie Stašuļiem. Nākotnē ceram sagaidīt kumeļu no kaut vienas ķēves, tad Oskars varēs ar to nodarboties pastāvīgi. Bērns vēl mazs, vajag viņam piemērotāku zirgu, un kumeļš būs tīri laikā. Vecākais dēls Guntis pret zirgiem īpašu interesi neizrādīja, līdz atvedām krievu vezumnieku. Uzliku seglus, viņš uzkāpa mugurā un pēc brīža sacīja: “Tas būs mans zirgs, nevienam neatdošu!” Šoruden puika sāks studijas Latvijas Universitātē, būs programmētājs. Mēs ļoti ceram, ka vismaz jaunākais paliks vecāku mājās, viņam lauksaimnieciskā tēma tuvāka sirdij nekā brālim.

Bet ja jau sākām ar zirgu sportu, tad jāturpina. Mūsu pagastā vēl viens saimnieks nopircis rikšotāju, vēl daži interesējas par šiem zirgiem un plāno braukt uz Lietuvu, jo tur izpārdod rikšotājus. Būs mums rikšotāju trase, būs sacensības. Lūdzām iekļaut šādu trasi novada domes teritoriālajā plānojumā, ceram, ka šo ieceri atbalstīs arī finansiāli caur kādu projektu vai citādi. Lielākā problēma ir tajā, ka vajag vismaz trīs hektārus zemes, turklāt līdzenu lauku. Varbūt Josifs piekritīs trasei atvēlēt savu zemes platību. Lai vai kā, domāju, nākamgad pavasarī trase būs. Visi gribam lielāku valsts atbalstu rikšotāju sportam.”

Juris ROGA