Seno draugu tikšanās

Klāra: “Es ļoti gribēju atgriezties, jo te dzīvo mana otrā ģimene un mani draugi. Man Krāslavā ļoti patīk.”

Anna: “Es gribētu redzēt visus, jo tas ir vesels gads manā dzīvē!”

Klāra: “Pēdējo reizi es biju Krāslavā pirms pusotra gada. Šķiet, ka daudz kas mainījies. Visi izauguši, kļuvuši vecāki, taču palikuši tikpat labestīgi, kādus es viņus atceros. Kas sakāms par pilsētu, man šķiet, ka tā kļuvusi vēl skaistāka — strūklaka centrā un jaunā ieliņa, arī grāfu pils nemaz vairs neatgādina drupas.”

Anna: “Pēc trim gadiem pilsētā izmainījies ne tik daudz, kā es domāju! Taču ģimenē, kurā es dzīvoju, notikušas lielas pārmaiņas, tagad te kļuvis par vienu ģimenes locekli vairāk, arī manas māsas ļoti izaugušas.”

Klāra: “Es nekad neaizmirsīšu Krāslavā pavadīto laiku. Tā ir ļoti liela pieredze, kas man daudz ko iemācīja. Vispirms būt pārliecinātai par sevi un nebaidīties no kontaktiem ar citas kultūras cilvēkiem. Domāju, ka, pateicoties tam, es tik ātri apguvu krievu valodu un, protams, ieguvu daudz draugu, pie kuriem varu vērsties pēc atbalsta un palīdzības.”

Anna: “Mana uzturēšanās Krāslavā, protams, izmainīja mani, tātad arī manu dzīvi! Tieši te es sapratu, ar ko nodarbošos nākotnē. Te man palīdzēja ne tikai mani skolas draugi, bet arī visi apmaiņas projekta dalībnieki.”

Klāra: “Es visiem stāstu par Latviju. Manuprāt, tā ir ļoti interesanta valsts. Tā aizrauj ar savu kultūru dažādību. Mani ļoti pārsteidza, ka gandrīz visi cilvēki runā latviešu un krievu valodā. Tas pelna lielu cieņu, jo iemācīties valodu nemaz nav tik vienkārši (to es zinu ne jau pēc nostāstiem). Taču man ir ļoti žēl, ka līdz šim latviski runājošie un krieviski runājošie nav atraduši kopīgu valodu, jo, manuprāt, tas nemaz nav sarežģīti: dzīvot mierā un saskaņā, cienīt vienam otru..”

Anna: “Daudzi manā dzimtenē jautā man, ko es domāju par Latviju. Lielākoties saku, ka tā ir ļoti maza valsts. Te nav nekādu īpašu piedzīvojumu, par kuriem es gribētu pastāstīt, taču Latvija vienalga paliks man par mīļu valsti. Cilvēki te ir sirsnīgi un draudzīgi.”

Klāra: “Visi draugi un paziņas te jautā man par tuvākajiem dzīves plāniem. Šogad es pabeidzu skolu un došos uz Krieviju — uz Ņižņijnovgorodu. Veselu gadu strādāšu tur slimnīcā par brīvprātīgo. Latvija mani nedaudz iepazīstināja ar krievu kultūru. Esmu pārliecināta, ka nākamgad uzzināšu krietni vairāk par Krieviju un, protams, pilnveidošu savas krievu valodas zināšanas.
Vācijā un arī citās Eiropas valstīs ļoti maz zina par Austrumeiropu un raugās uz to ar aizspriedumiem. Es gribētu mainīt to. Atliek taču tikai apmeklēt kādu no šīm valstīm, kad tu sāc skatīties uz to citādāk. Pēc brīvprātīgā darba gada Krievijā gribu stāties medicīnas fakultātē, taču jau visdrīzāk Vācijā. Lai gan viss var mainīties.”

Anna: “Taisos studēt ekonomiku, loģistiku un strādāt tajā pašā laikā Berlīnē. Pagaidām tas ir viss.”

Klāra: “Es gribu pateikt lielu paldies manai mīļajai ģimenei no Krāslavas, maniem skolotājiem, maniem klasesbiedriem un draugiem. Es ļoti mīlu “Varavīksnes” skolu. Tā ir īpaša skola. Attiecības starp skolotājiem un audzēkņiem te ir ļoti sirsnīgas, draudzīgas. Ļoti patīkama skolas gaisotne. Domāju, ka liela loma te bija dažādiem pasākumiem, kuru nav parastajās skolās. “Varavīksnes” skolā nekad nav garlaicīgi.”

Anna: “Jā, tā ir lieliska apmaiņas skola, jo mēs darījām ļoti daudz interesanta. Arī skolotāji patiešām ļoti rūpējas par audzēkņiem.”

Klāra: “Es noteikti turpināšu braukt uz šejieni.”

Anna: “Jā! Mēs taču zinām, ka te mūs vienmēr gaida!” Beidzās atpūtas laiks, meitenes aizbrauca pie sevis uz dzimteni. Bet Krāslava palika. Palika “Varavīksnes” skola, kas turpina AFS studentu apmaiņas projektu. Šogad skolā krievu valodu apgūs trīs ārzemnieki. Viņi kā parasti dzīvos ģimenēs. Un tas ir ļoti labi, jo ne tikai kaut kur pasaulē uzzinās par mūsu nelielo pilsētu, bet arī mūsu bērni mācās kontaktēties, gūst iespēju iepazīt citas kultūras un gala iznākumā burtiski dažu mēnešu laikā apgūt svešvalodu. Tā ir ļoti vērtīga pieredze.”

Diāna ANDRUKOVIČA, AFS brīvprātīgā